Kopš likuma "Par pašvaldībām" pieņemšanas tālajā 1994. gadā būtiskas pārmaiņas ir piedzīvojusi ne tikai valsts pārvalde, bet arī sabiedrība kopumā, kas kļuvusi vairāk ieinteresēta valstī notiekošajos procesos un vēlas aktīvāk iesaistīties publiskajās norisēs.

Tā kā pašvaldības atrodas vistuvāk savu iedzīvotāju vajadzībām, tās savu funkciju nodrošināšanā saskaras ar cilvēktiesību jautājumiem ik dienu. Līdz ar to pašvaldību un cilvēktiesības vieno skaidra un cieša saikne. Izpildot savus uzdevumus, pašvaldības pieņem lēmumus saistībā ar izglītību, mājokļa lietām, veselību, vidi, turklāt tās nodrošina kārtību un drošību. Šīs jomas ir tieši saistītas ar cilvēktiesību īstenošanu, un tieši no šo jomu īstenošanas ir atkarīgs tas, vai iedzīvotāji savas cilvēktiesības var baudīt lielākā mērā, vai arī tās tiek vājinātas, vai ikviens iedzīvotājs bauda tiesības uz vienlīdzīgiem pamatiem, proti, atbilstoši vienlīdzības principam, kurš prasa, lai pašvaldības atšķirīgās situācijās rastu atšķirīgus risinājumus un vienādās vienādus.¹

Vērtējot likuma "Par pašvaldībām" normas un domājot par instrumentiem pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai, bija jāsecina, ka daļa šī likuma normu ir novecojušas, neefektīvas, pastāvošajai tiesību un valsts pārvaldes sistēmai neatbilstošas. To vietā bija jārada skaidrs un ērti piemērojams pašvaldību darbības tiesiskais regulējums, kas veicinātu atklātu vietējo pārvaldību, kādu to pieprasa demokrātiska sabiedrība. Izmaiņas tiesiskajā regulējumā neizbēgami bija nepieciešamas arī saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu 2021. gadā, galvenokārt akcentējot nepieciešamību pēc instrumentiem, kas dotu iespēju ikvienam pašvaldības iedzīvotājam iespēju iesaistīties vietējās kopienās, kurām būtu piešķirta zināma kompetence vietēju jautājumu kārtošanā. Tādēļ tika izstrādāts un pieņemts jauns Pašvaldību likums, un tas skaidri iezīmē pašvaldības pārvaldes struktūru, akcentējot domes, domes priekšsēdētāja un pašvaldības izpilddirektora lomu, nosaka efektīvu un iesaistošu pašvaldības saistošo noteikumu izstrādes procedūru, kā arī paredz dažādus instrumentus, kas uzlabo pašvaldības darba atklātību, sabiedrības pieeju informācijai un nodrošina tiešu iedzīvotāju iesaisti tiem būtisku jautājumu risināšanā. Piemēram, likums paredz iespēju tādus pašvaldības iekšējās darba organizācijas jautājumus, kas iepriekš tika regulēti pašvaldības nolikumā kā ārējā normatīvajā aktā (saistošajos noteikumos), turpmāk atrunāt iekšējā normatīvajā aktā – pašvaldības darba reglamentā, tādējādi padarot organizatoriskās procedūras elastīgākas.

Attiecībā uz pašvaldības darbības atklātumu likumā paredzēts, ka turpmāk visas pašvaldības domes sēdes tiks pārraidītas tiešsaistē, kā arī būs nodrošināta pieeja domes lēmumu projektiem un sēžu protokoliem, tāpat arī domes komiteju sēžu protokoliem. Tāpat kā būtiski likumā nostiprināti jauninājumi atzīmējami vēl šādi aspekti – domes iespēja veidot iedzīvotāju padomi, pienākums nodrošināt finansējumu līdzdalības budžetam ar 2025. gadu, kā arī iedzīvotāju tiesības iesniegt kolektīvo iesniegumu. Vienlīdz nozīmīgs ir arī pilnveidotais regulējums par saistošo noteikumu projekta paskaidrojuma raksta saturu, kas turpmāk nodrošinās izvērstu analīzi par to, kādi ir saistošo noteikumu risināmie jautājumi, ietekme uz budžetu un sabiedrības ieguvums. Saistošo noteikumu izstrādes procesā turpmāk būs iespējama sabiedrības iesaiste, sniedzot viedokli par projektu.

Izsmeļošāk par šīm būtiskākajām izmaiņām, ko nes jaunais Pašvaldību likums, vēstīts arī šī tematiskā "Jurista Vārda" rakstos, kas sava ierobežotā apjoma dēļ neaptver pilnīgi visas tēmas, bet šajā reizē primāri pievēršas visnozīmīgākajiem jauninājumiem. To skaitā gan Pašvaldību likuma projekta izstrādes darba grupas vadītājas Mg. iur. Ilzes Ošas un darba grupas locekles Mg. iur. Martas Bergmanes izvērsts viedoklis par pašvaldību vietu valsts pārvaldē un institucionālo uzbūvi jaunā likuma kontekstā, gan arī LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras docenta Dr. iur. Edvīna Danovska izklāsts par pašiem nozīmīgākajiem likuma jēdzieniem un jauninājumiem, kuri prasa plašākus paskaidrojumus. Tematisko rakstu kopu papildina arī LU Juridiskās fakultātes docenta Dr. iur. Jāņa Plepa skatījums uz pašvaldībām un Latviešu vēsturisko zemju likumu, jo, kā uzsver autors, šis likums ir nozīmīgs pienesums Latvijas valsts konstitucionālajai identitātei un kultūrpolitikai un tajā ir iekodēta aktīva pašvaldību līdzdalība likuma īstenošanā un nozīmīga atbildība par tā mērķu sasniegšanu. Papildinot šajā "Jurista Vārdā" citu autoru rakstos iesākto tēmu par sabiedrības iesaistes veidiem un instrumentiem, kādi paredzēti Pašvaldību likumā, plašākas uzmanības vērts noteikti ir arī līdzdalības budžeta instruments, un arī šim jautājumam ir veltīts atsevišķs komentārs. Savukārt, lai nodrošinātu vietējo kopienu iedzīvotāju interešu pārstāvību un pašvaldības teritorijas attīstību, atbilstoši Pašvaldību likuma 58. pantam var izveidot konsultatīvas pašvaldības institūcijas – iedzīvotāju padomes. Tas ir viens no sabiedrības līdzdalības jauninājumiem pašvaldību darbības tiesiskajā regulējumā, kas arī pelnījis papildu ievērību. Tādēļ "Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS" sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju ir izstrādājis vadlīnijas iedzīvotāju padomju veidošanai pašvaldībās, un šajā izdevumā sniegts ieskats šo vadlīniju saturā, kā arī atspoguļota Viļānu pilsētas iedzīvotāju padomes priekšsēdētājas Vijas Pizičas līdzšinējā pieredze, darbojoties šādā padomē. Sniegts ieskats arī Valsts prezidenta Egila Levita apsvērumos par iedzīvotāju padomēm, kuru iekļaušana Pašvaldību likumā pēc administratīvi teritoriālās reformas bija viņa iniciatīva.

Noslēgumā rezumējot jāuzsver, ka Pašvaldību likums paredz ne tikai obligātos priekšrakstus, kas jāievēro vietvaru ikdienas darbā, tai skaitā saziņā ar vietējo sabiedrību, bet arī uzsver vispārējos labas pārvaldības principus, pēc kuriem pašvaldībām jāvadās, veidojot iedzīvotājiem atvērtu pārvaldību. Tādēļ cerams, ka arī šī "Jurista Vārda" saturs palīdzēs to veicināt!