Spriežot pēc likumprojektus pavadošiem dokumentiem, amatpersonu paziņojumiem un izteikumiem, līdz šim izpildu vara, likumdevējs un daļa no tiesnešiem par galveno, ja ne par vienīgo, procesa efektivitātes rādītāju ir uzskatījuši tā ātrumu, ko grib panākt ar maksimālu pāreju uz rakstveida procesu,² plašāku vienošanās procesa piemērošanu,³ pārsūdzības iespēju sašaurināšanu, kā arī ar tiesu debašu noniecināšanu, tās dēvējot par "parunāšanu", "patērētu laiku" un paužot apņēmību jau šobrīd tās ierobežot, bet nākotnē vispār likvidēt.⁴

Nenoliedzot procesa ātruma vērtīgumu, šādu savdabīgu procesuālās ekonomijas absolutizēšanu tomēr arī nevar atzīt par pareizu. Cerams, ka tāda justīcija, kurā krimināllietu par sevišķi smagu noziegumu iztiesā 5–30 minūšu laikā un tajā pašā dienā izpilda spriedumu, Latvijā tā arī paliks nesasniedzams "ideāls".⁵

Šāda "paātrinošā" stratēģija nav arī reālistiska, par ko liecina situācija valstīs ar daudz lielākiem resursiem nekā Latvija. Piemēram, Apvienotās Karalistes Nacionālais audita birojs 2016. gada 1. marta ziņojumā Lielbritānijas tieslietu sistēmā ir konstatējis pirmšķietami objektīvas un vienkāršiem līdzekļiem nepārvaramas negatīvas tendences. Tā tiesās saņemto lietu skaits laika posmā no 2010.–2011. gada līdz 2014.–2015. gadam ir samazinājies vien par 11 %, vienlaikus augot lietu sarežģītībai un sistēmas finansējumam samazinoties par 26 %. Rezultātā divas trešdaļas lietu nevirzās tā, kā plānots, atlikto lietu skaits ir pieaudzis par 34 % un par 35 % ir pieaudzis gaidīšanas laiks līdz lietas izskatīšanai.⁶ Britu tiesu sistēmas audits fiksēja trūkumus, kas līdzīgi Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu darbam, un to starpā vispirms izcēla apsūdzību kvalitāti: 18,2 % policijas lēmumu par apsūdzību izvirzīšanu tika sagatavoti ar dažādiem trūkumiem un kļūdām, un, lai arī teorētiski prokuroram ir jāpārbauda krimināllietas, pirms tās tiek nodotas tiesai, gandrīz 40 % gadījumu tas netika izdarīts.