1. Piespiedu dzimumakta krimināltiesiskās pazīmes

Piespiešana stāties dzimumattiecībās it nemaz nav jaunieviests noziegums Ukrainas tiesību sistēmā. Līdzīgs noziedzīgā nodarījuma sastāvs bija paredzēts Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksā, precīzāk – 119. pantā, taču par nozieguma upuri tolaik varēja tikt atzīta tikai sieviete, un nozieguma objektīvās puses obligāts elements bija materiālās atkarības vai padotības attiecību esamība starp upuri un vardarbības veicēju, kas bija pierādāma noteiktā kārtībā.¹ Līdz ar Ukrainas Kriminālkodeksa (turpmāk – Kodekss) pieņemšanu 2001. gada 5. aprīlī IV sadaļā "Noziegumi pret seksuālo brīvību un dzimumneaizskaramību" tika iekļauts 154. pants, kas paredz atbildību par "piespiešanu stāties dzimumattiecībās". Tā saturs tika paplašināts – tagad upuris, kas cieta no piespiedu ietekmēšanas, varēja būt ne tikai sieviete, bet arī vīrietis;² kā arī tika pievienotas kvalificējošas pazīmes – draudi iznīcināt, sabojāt vai atņemt cietušā vai viņa tuvu radinieku īpašumu vai izpaust viņu vai viņa tuvos radiniekus diskreditējošu informāciju.³

Tādējādi Kodeksā, kas ir spēkā šobrīd, tiek paredzēta atbildība par triju veidu piespiešanu stāties dzimumattiecībās: bez jebkādām kvalificējošām pazīmēm – "vienkāršā piespiešana"; personas, kas ir materiāli atkarīga vai atrodas padotības attiecībās ar varmāku, piespiešana, kā arī, ja piespiešanu veic persona, kas draud sabojāt, iznīcināt vai konfiscēt mantu vai izpaust informāciju, kas nomelno cietušo personu vai tās tuviniekus.⁴

Kodeksa 154. panta pirmā daļa paredz kriminālatbildību par "vienkāršu piespiešanu" (bez jebkādām kvalificējošām pazīmēm), kas ir raksturota šādi: "personas piespiešana bez tās brīvprātīgas piekrišanas veikt seksuāla rakstura darbību ar citu personu". Jāatzīmē, ka šis nodarījums ir kriminalizēts tikai kopš 2019. gada 11. janvāra, pieņemot grozījumus Kodeksā ar mērķi īstenot Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu noteikumus (turpmāk – Stambulas konvencija).⁵ Tajā pašā laikā minētā panta dispozīcija nav strukturēta gluži pareizi, jo saturā ir saskatāma tautoloģija – "piespiešana" un "brīvprātīgas piekrišanas trūkums", proti, pirmā pazīme jau paredz otrās neesamību.

Turklāt izšķirošais faktors, kas nošķir Kodeksā un Stambulas konvencijā ietverto piespiešanas definīciju, ir persona, ar kuru upuris ir spiests stāties dzimumattiecībās. Saskaņā ar Kodeksu tā ir "cita persona", kas ir vispārējs jēdziens, kurā ir iekļauta gan persona, kura veic piespiešanu, gan jebkura trešā persona, pēc kuras norādījumiem piespiešana tiek veikta.⁶ Tajā pašā laikā saskaņā ar Stambulas konvenciju tā ir "trešā persona",⁷ proti, minētais pants aptver noziedzīgā nodarījuma iespējamos scenārijus, kuros noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir nevis persona, kura veic dzimumaktu, bet gan persona, kura piespiež cietušo stāties dzimumkontaktā ar trešo personu.⁸ Tādējādi Ukrainas likumdevējs, lietojot jēdzienu "cita persona", faktiski paplašināja nozieguma subjektu sarakstu, aptverot noziedzīgā nodarījuma iespējamos scenārijus, kad cietušais ir pamudināts stāties dzimumattiecībās ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju vai trešo personu, kas, pēc daudzu domām, ir pozitīvs lēmums, tā kā minētiem noziegumiem ne vienmēr var būt pazīmes, lai kvalificētu piespiešanu dzimumattiecībām saskaņā ar citām minētā panta daļām, kas tajā pašā laikā neatbilst autores viedoklim.

Teorijā ar "piespiešanu" saprot prettiesisku iedarbību uz cietušā psihi ar mērķi panākt cietušā tādu stāvokli, kādā viņš ir gatavs pakļauties piespiešanas subjekta prasībām, un kā rezultātā cietušajam tiek ierobežotas spējas rīkoties pēc savas gribas (kas tajā pašā laikā netiek pilnībā apspiesta) un viņš tiek spiests rīkoties pretēji savai gribai.⁹ Šeit ir svarīgi atkārtoti uzsvērt, ka cietušais tiek pakļauts psiholoģiskam un/vai emocionālam spiedienam ar mērķi pamudināt viņu stāties dzimumattiecībās.

No tā secināms, ka "vienkāršu piespiešanu" var definēt kā jebkuru darbību, kas nav kvalificējama saskaņā ar citām attiecīgā Kodeksa panta daļām, bet kā rezultātā tiek apspiesta cietušās personas griba, lai tā piekristu dzimum­aktam. Tajā pašā laikā var būt gadījumi, kad uz mantiska rakstura vai izspiešanas draudiem neattiecas Kodeksa 154. panta 2. vai 3. daļas noteikumi, piemēram, ja tie ir draudi izpaust informāciju, kuru persona vēlas paturēt slepenībā, bet nav pamata to uzskatīt par neslavas celšanu cietušajam vai viņa (viņas) tuviniekiem; izpaust informāciju, kas nomelno cietušajam tuvu personu, kura nav cietušā tuvs radinieks; iznīcināt, sabojāt vai piesavināties cietušajam tuvas personas, kura nav cietušā radinieks, īpašumu.