Tiesību doktrīnā skaidrots, ka daudzi starptautiskie dokumenti nosaka bērna tiesību aizsardzības minimālo standartu, jo bērns pats nav spējīgs sevi aizsargāt. Tāpēc atbilstoši starptautisko tiesību izpratnei bērni pamatoti ir atzīti par īpaši aizsargājamu grupu un viņu tiesību aizsardzībai ir pievēršama pastiprināta uzmanība.¹ Līdz ar to starptautiskajās tiesībās ir konkrēti cilvēktiesību instrumenti, kas aizsargā bērnu tiesības, un kā vienu no būtiskākajiem var minēt ANO Bērnu tiesību konvenciju. Tā nešaubīgi ir veicinājusi bērnu tiesību attīstību un izpratni gan starptautiskā, gan nacionālā mērogā, jo konvencija ir saistoša arī Latvijai un uz to bieži atsaucas.

Ekspertu ieskatā, Bērnu tiesību konvencijas svarīgākais princips, kas kļūst par pamatmetodi, īstenojot bērna tiesības, ir noteikts tās 3. pantā: jebkuru bērnu tiesību īstenošanai un jautājumu risināšanai ir jāatbilst bērna vislabākajām interesēm.² Šis arī ir viens no tiem aspektiem, uz kuriem praktiķi vērš uzmanību – princips ir zināms, taču nereti pienācīga rīcība tam neseko. Tā, piemēram, Senāta Administratīvo lietu departamenta zinātniski analītiskā padomniece Kristīne Zemīte savā rakstā šajā tematiskajā izdevumā ieskicē problēmas, kuras administratīvā tiesa redz lietās, kur vecāks nepilda tiesas nolēmumu par saskarsmes tiesībām un otrs vecāks tāpēc prasa pārtraukt šim vecākam aizgādības tiesības. Analizējot prakses piemērus, autore secina: "Ir uzskatāmi redzams, ka visas turpmākās problēmas, kas var rasties no tiesas sprieduma par saskarsmi neizpildīšanas, līdz pat neiespējamībai bērnam nākotnē faktiski īstenot saskarsmi ar vecāku, ir novēršamas, ja tiesas spriedums civillietā uzreiz tiktu efektīvi pildīts." Situācijās, kādas K. Zemīte aplūko rakstā, atbildīgo rīcība ne vienmēr bijusi bērna vislabākajās interesēs. Arī Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamentu pārstāvošās autores Anastasija Jumakova, Inese Celmiņa un Līva Upena, pievēršoties tēmai par Latvijas valstspiederīgo bērnu interešu aspektiem ārvalstīs, īpaši uzsver, ka ikkatrā lietā, kas varētu skart vai attiekties uz bērna tiesībām, ir jāveic rūpīgs bērna interešu izvērtējums. Proti, pieņemtajam lēmumam jānodrošina pēc iespējas labāka bērna interešu ievērošana, kas katrā situācijā nosākama individuāli, ievērojot būtiskos tiesiskos un faktiskos ap­stākļus. Savā rakstā, aplūkojot konkrētus piemērus, autores atspoguļo, kādā veidā, balstoties uz bērna labāko interešu izvērtējumu, ir rasti dažādi risinājumi Latvijas bērnu tiesību aizsardzībai ārvalstīs. Turpretim Valsts kontroli pārstāvošās autores Ieva Pīpiķe un Baiba Amoliņa savā rakstā pievērš uzmanību problēmai, kuras pienācīgu risinājumu valsts joprojām nepiedāvā. Proti, pēc viņu paustā, jau vairāk nekā gadu valsts un pašvaldību institūciju dienaskārtībā ir jautājums par to, kādu pakalpojumu nodrošināt "problemātiskajiem" pusaudžiem, kuri izdara likumpārkāpumus un kuru vieta līdz pat 2022. gada vidum bija sociālās korekcijas izglītības iestādē "Naukšēni". Saistībā ar pārkāpumiem iestādes darbā "Naukšēnus" slēdza 2022. gada vasarā, bet audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē – piemērošana tika apturēta uz laiku līdz 2024. gada 31. decembrim, kamēr tiks īstenota sociālās korekcijas izglītības iestādes institūta reforma, pārskatot un pilnveidojot normatīvo regulējumu attiecībā uz šo audzinoša rakstura piespiedu līdzekli. Autores savā rakstā ar bagātīgu faktoloģisko materiālu sniedz ieskatu, kā "problemātisko" pusaudžu jautājums tika risināts gan pirms, gan tagad – pēc "Naukšēnu" slēgšanas, un vērš uzmanību uz kļūdām, ko sociālās korekcijas izglītības iestāžu kontekstā nevajadzētu atkārtot.

Savukārt Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Anda Smiltēna savā rakstā atsaucas uz 2023. gada 4. aprīļa Saeimas Juridiskās komisijas sēdi, kas tika veltīta tematam, vai šobrīd Latvijā iespējams atteikties no administratīvo sodu piemērošanas bērniem. Tā ir līdz šim pirmā tik plaša likumdevēja organizēta diskusija par bērnu administratīvās sodīšanas problemātiku, tādēļ autore pauž cerību, ka tas dos impulsu neatliekamai šīs problēmas risināšanas uzsākšanai. Vienlaikus A. Smiltēna savā publikācijā aicina uz diskusiju par sabiedriskās kārtības noteikumu jeb administratīvā pārkāpuma korelāciju ar bērna antisociālas uzvedības cēloņiem kopsakarā ar faktu, ka administratīvā atbildība bērniem tiek piemērota vecumā no 14 līdz 18 gadiem un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi vecumā no 11 gadiem līdz 18 gadiem, tas ir, vecumā, kurā bērns tiek saukts par pusaudzi un piedzīvo pubertāti un būtiskas kognitīvas izmaiņas.

Visbeidzot, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere pievēršas jautājumam par Latvijas bāriņtiesu darba organizāciju un kvalitāti. Autore uzsver, ka bāriņtiesām ir jāaizstāv bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības. Tomēr, atskatoties uz pēdējo gadu norisēm, redzams, ka, par spīti centieniem situāciju uzlabot, aizvien ir daudz tādu gadījumu, kuros bāriņtiesa ir kavēta savu pienākumu veikšanā vai arī tos neveic pienācīgi. Tādēļ L. Grāvere rakstā vērš uzmanību uz dažām problēmām, jo īpaši saistībā ar ētiska rakstura pārkāpumiem, bāriņtiesu darbībā, kas nonākušas tiesībsarga redzeslokā, kā arī rosina diskutēt par jaunas institūcijas – ģimenes tiesa – izveidi. Proti, tiesībsargs jau iepriekš ir paudis, ka jautājumos, kas būtiski skar bērnu, arī bērnam ir jābūt pieejamai tiesas aizsardzībai, līdzīgi kā tas ir attiecībā uz pieaugušajiem. "Par tiesu kompetencē esošiem jautājumiem atbilstoši varas dalīšanas principam ir jālemj tiesai – neatkarīgai un objektīvai institūcijai, nevis pašvaldības iestādei. Ir pienācis laiks domāt par ģimenes tiesas izveidi, kas pārņemtu šo nozīmīgo lēmumu pieņemšanas funkciju. Uz to mudina arī apsvērums, ka bāriņtiesas pieņem juridiski saistošus lēmumus ar juridiskām sekām," pauž L. Grāvere, aicinot arī citus jomas profesionāļus iesaistīties plašākā diskusijā par šādas tiesas izveidi un paust savus apsvērumus par to.