Hartas vēsture

Pēc Otrā pasaules kara sākās jaunas pasaules kārtības veidošanās process, kura būtiskākie elementi ir globalizācija un dalīta suverenitāte. Izveidojot Apvienoto Nāciju Organizāciju (turpmāk – ANO), par svarīgāko starptautisko attiecību kritēriju tika atzīta atbilstība cilvēka pamattiesībām,³ tika veidota cilvēktiesību uzraudzības institucionālā sistēma, kuras galvenie elementi joprojām ir ANO Ģenerālā asambleja un ANO Drošības padome.

Hartas ģenēzi parasti sāk ar 1953. gadā Marseļā pieņemto Municipālo brīvību manifestu.⁴ Šo dokumentu var uzskatīt par Hartas prototipu, kurā tika piedāvāti pašvaldību organizācijas un tiesību principi pēckara Eiropai. Šo manifestu pieņēma Eiropas Padomes organizēta Pašvaldību ģenerālā asambleja. Eiropas Padomes ietvaros pakāpeniski attīstījās pašvaldību asociācija, kas apvienoja atsevišķās dalībvalstu asociācijas (pašlaik CEMR – Eiropas municipalitāšu un reģionu padome) un kura sākotnēji centās panākt manifesta atzīšanu starptautiskā likuma statusā, tad manifesta principu pieņemšanu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas statusā. 20. gadsimta 70. gadu beigās konsultatīva Eiropas Padomes pārstāvniecības institūcija – pašvaldību tiesības un brīvības aizstāvoša organizācija, kas 90. gadu vidū noformējās kā CLRAE (Eiropas vietējo un reģionālo varu kongress), izstrādāja Hartas projektu, kurš tika gatavots pieņemšanai Eiropas Padomē. Sekoja dalībvalstu labojumi, kuru rezultātā tapa Hartas teksts. No manifesta līdz Hartas pieņemšanai pagāja 32 gadi, kuru laikā noformējās izpratne par pašvaldībām kā daudzlīmeņu pārvaldības sastāvdaļu ar augstu autonomijas pakāpi dalītas suverenitātes sistēmā.

Eiropas Padomes dokuments – Harta tika pieņemta 1985. gada 15. oktobrī Strasbūrā. Tā sastāv no preambulas un divām daļām. Preambula kompaktā veidā raksturo dokumenta mērķi, Hartas pirmajā daļā ir iekļauti vietējo kopienu pamattiesību principi (sakārtoti 12 pantos un aptver 30 paragrāfus), tās otrajā daļā noteikta pievienošanās un piemērošanas kārtība. Harta ir starptautisks likums, kam pašlaik pievienojušās visas 46 Eiropas Padomes dalībvalstis (Krievijas dalība saistībā ar agresiju Ukrainā ir apturēta), ratificējot to atbilstoši nacionālajai likumdošanai un norādot, kurus no pirmās daļas paragrāfiem attiecīgā Eiropas Padomes dalībvalsts uzskata par saistošiem. Lai pievienotos Hartai, obligāti jāpievienojas vismaz 10 paragrāfiem no tās kodola (14 paragrāfi) un jāapņemas respektēt vismaz 20 no pavisam 30 paragrāfiem. Galvenais juridiskās skaidrošanas elements ir preambula, kurā redzams likumdevēja nodoms.

Attieksme pret šo Hartu ir dažāda. Piemēram, Krievija, kura pievienojās visiem 30 paragrāfiem, lielāko daļu no tiem pat nedomāja pildīt. Turpretim Apvienotā Karaliste ilgstoši diskutēja, vai Harta pārāk neierobežo valsts suverenitāti, bet Francija, kuras teritorijā notika Hartas pieņemšana un atvēršana parakstīšanai, tikai pēc 22 gadiem ratificēja Hartu ar Nacionālās sapulces likumu 2007. gadā. Arī Latvija sākumā pievienojās tikai 26 paragrāfiem, šaubīdamās par spēju nodrošināt pašvaldību deputātiem pienācīgu darba vidi, bet pašām pašvaldībām – pienācīgas finanses. Pašlaik ir palicis tikai viens paragrāfs un Hartas papildprotokols, kuram Latvija vēl nav pievienojusies.

Latvija, kas kopš deviņdesmito gadu sākuma uzsāka virzību uz ES un NATO, demonstrēja vēmi pievienoties Hartai jau 1992.