1. In-house regulējuma attīstība

PIL noteikumi attiecībā uz savstarpējiem iepirkuma līgumiem (4. pants) transponēti, pārņemot Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību aktos ietverto regulējumu, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas Nr. 2014/24/ES par publisko iepirkumu³ (turpmāk – Direktīva Nr. 2014/24/ES) nosacījumus, kā arī Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrā paustās atziņas.

Atbilstoši Direktīvas Nr. 2014/24/ES 12. panta pirmajai daļai publisks līgums, kura slēgšanas tiesības līgumslēdzēja iestāde piešķīrusi kādai juridiskai personai, kas ir privāto vai publisko tiesību subjekts, neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

a) līgumslēdzēja iestāde pār attiecīgo juridisko personu īsteno līdzīgu kontroli, kādu tā īsteno pār savām struktūrvienībām;

b) vairāk nekā 80 % no kontrolētās juridiskās personas darbībām tiek veiktas, izpildot uzdevumus, ko tai uzticējusi kontrolējošā līgumslēdzēja iestāde vai citas juridiskas personas, ko kontrolē minētā līgumslēdzēja iestāde; un

c) kontrolētajai juridiskajai personai nav tiešas privātā kapitāla līdzdalības, izņemot tādus privātā kapitāla līdzdalības veidus, kas neietver kontroli un bloķēšanu, kā noteikts valsts tiesību aktos, saskaņā ar Līgumiem,⁴ un kam nav izšķirošas ietekmes uz kontrolēto juridisko personu.

Kā redzams no PIL, iepriekš norādītais Direktīvas Nr. 2014/24/ES nosacījums faktiski tiešā veidā pārņemts likuma 4. panta pirmajā un trešajā daļā, taču arī pirms Direktīvas Nr. 2014/24/ES spēkā stāšanās un attiecīgās tiesību normas ietveršanas PIL publisko iepirkumu procedūras piemērošanas izņēmums – in-house princips – plaši analizēts EST judikatūrā. Kā viens no būtiskākajiem EST nolēmumiem in-house principa nostiprināšanā minams 1999. gada 18. novembra spriedums lietā C‑107/98 Teckal,⁵ kas pamatoti uzskatāms par atskaites punktu ES tiesībās saistībā ar iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu bez publiskā iepirkuma procedūras organizēšanas. Minētajā spriedumā EST atzina, ka līgumslēdzēja iestāde, piemēram, pašvaldība, var uzsākt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, ja tā līguma slēgšanas tiesību ieguvēju kontrolē tāpat, kā tā kontrolē savus dienestus, un ja šis ieguvējs lielāko daļu savu darbību veic kopā ar šo līgumslēdzēja iestādi vai iestādēm, kas ir tā turētājas.

Arī vēlākos nolēmumos EST pauž atziņas, saskaņā ar kurām ir pieļaujams, ka valsts iestāde var veikt vispārējas nozīmes uzdevumus, kas tai ir jāveic, liekot lietā arī pati savus administratīvos, tehniskos un citus līdzekļus, un tai nav pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus tās dienestiem.⁶ Vienlaikus EST citā spriedumā atzīmējusi: lai gan Kopienu tiesības valsts iestādēm, lai tās kopīgi īstenotu to sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus, neuzliek pienākumu izmantot kādu noteiktu juridisko formu, šāda sadarbība starp valsts iestādēm nevar likt apšaubīt Kopienas noteikumu publiskā iepirkuma jomā galveno mērķi, proti, pakalpojumu sniegšanas brīvību un netraucētu konkurenci visās dalībvalstīs, ja šīs sadarbības īstenošanas pamatā ir vienīgi ar vispārējo interešu īstenošanu saistīti apsvērumi un prasības un ir ievērots vienlīdzīgas attieksmes pret ieinteresētajām personām princips, un tādējādi neviens privāts uzņēmums netiek nostādīts privileģētā stāvoklī attiecībā pret tā konkurentiem.