Civillikums, iedalot zaudējumus, noteic, ka nejaušs zaudējums nav jāatlīdzina. Taču vai tas būtu vienīgais zaudējumu veids, ar kuru cietušajam būtu jāsamierinās? Vai, piemēram, būtu jāatlīdzina zaudējumi arhitektam, kurš nevar pabeigt rasējumus pārrauta elektrības vada dēļ? Vai pamatots būtu prasījums par zaudējumu atlīdzību, ja slēgtas ostas dēļ kuģis nevar piegādāt preces laikā? Vai varētu prasīt atbildību par kļūdainas informācijas sniegšanu un ar to saistītajiem zaudējumiem? Visos iepriekš minētajos gadījumos runa ir par personas tīri ekonomiskajām interesēm, kas nav piepildījušās dažādu apstākļu dēļ. Lai gan situācijas, kad persona nevar realizēt savas tīri ekonomiskās intereses, iestājas samērā bieži, tīri ekonomisku zaudējumu institūts Latvijas tiesību zinātnē ir maz apskatīts jautājums.³ Tādēļ raksta mērķis ir sniegt ieskatu par tīri ekonomisku zaudējumu atlīdzināšanas problemātiku, kā arī, iespējams, raisīt plašāku diskusiju par šī zaudējumu veida atlīdzināšanu Latvijā.

Tīri ekonomisku zaudējumu jēdziens un to iedalījums

Iesākt tīri ekonomisku zaudējumu analīzi ar to precīzu definēšanu būtu kā uzsākt risināt matemātisku vienādojumu ar gala rezultāta paziņošanu. Tas tāpēc, ka jau tīri ekonomisku zaudējumu kā tiesību institūta definēšanu var uzskatīt par vienu no šī zaudējumu veida problēmjautājumiem. Piemēram, profesors Kristians von Bārs norāda, ka uz interesēm orientētas pieejas apstākļos tīri ekonomiski zaudējumi ir kaitējums, kas radies gadījumā, kad nav noticis cietušās personas tiesiski aizsargāto interešu aizskārums. Cita tiesību zinātnieka Brūsa Feldhūzena piedāvātā definīcija ir tāda, ka tīri ekonomisks zaudējums ir tāds kaitējums, kas nav cēlies no cietušās personas ķermeņa fiziska aizskāruma vai īpašuma bojājuma. Līdzīgu skaidrojumu ir sniedzis arī profesors Heinrihs Honsels, kurš norādījis, ka tīri ekonomiski zaudējumi ir kaitējums, kas ietekmē cietušā mantisko stāvokli, bet aizskārums absolūti aizsargātajām interesēm nav nodarīts.⁴

Tātad tīri ekonomiski zaudējumi galvenokārt tiek skaidroti ar negatīvo definīciju. Tas ir, norādot, ka tīri ekonomiski zaudējumi rodas, neesot cietušā vai viņam piederoša īpašuma aizskārumam. Tieši aizskāruma neesamība ir galvenais aspekts tīri ekonomisku zaudējumu nošķiršanai no citiem zaudējumu veidiem. Šajā sakarā gan jānorāda, ka tīri ekonomiski zaudējumi kā zaudējumu veids nav pielīdzināmi kādam no Civillikuma⁵ 1771.–1773. pantā minētajiem zaudējumu veidiem. Civillikums tīri ekonomiskus zaudējumus neizdala kā atsevišķu zaudējumu veidu. Šāds nodalījums pastāv tikai tiesību doktrīnas atziņās, turklāt tikai to valstu zinātnieku darbos, kuros šis jautājums vispār ir kļuvis aktuāls.⁶

Valstīs, kurās tiek apskatīti tīri ekonomiski zaudējumi, no sistematizācijas viedokļa kā visaptverošs zaudējumu jēdziens tiek lietots "ekonomiski zaudējumi". Ekonomiskie zaudējumi tiek skaidroti kā starpība starp cietušā mantas stāvokli, kāds tas būtu bez tiesību aizskāruma un kāds tas ir pēc prettiesiskās rīcības,⁷ tādējādi aptverot arī cietušās personas negūto peļņu. Ekonomiskie zaudējumi iedalās tīri ekonomiskos zaudējumos un izrietošos zaudējumos. Par izrietošiem zaudējumiem sauc tādus zaudējumus, kas kaut mazākā mērā ir radušies sakarā ar paša cietušā vai viņam piederošā īpašuma aizskārumu. Ja ekonomiskie zaudējumi ir radušies bez cietušā vai viņa īpašuma aizskāruma, tad tie ir tīri ekonomiski zaudējumi.⁸

Autora ieskatā, iepriekš minētais iedalījums varētu tikt aprobēts arī Latvijas tiesiskajā sistēmā, jo pirmšķietami tas nenonāk pretrunā ar Latvijā pazīstamo kaitējumu iedalījumu.