Bieži vien publiskajā telpā, īpaši kontekstā ar žurnālistu veikto personu iztaujāšanu tā sauktajos skaļajos jeb citos sabiedrisku rezonansi izraisījušos procesos, iesaistītās personas, nesniedzot atbildes uz viņiem uzdotajiem jautājumiem, aizbildinās ar to, ka tiesībsargājošās iestādes tām ir liegušas izpaust ziņas. Jāatzīst, ka ne visos gadījumos, tomēr mēdz būt tādi kriminālprocesi, kuros izmeklētāji vai prokurori atbilstoši Kriminālprocesa likuma 396. panta pirmajā daļā noteiktajam regulējumam rakstiski brīdina kriminālprocesā iesaistītās personas par aizliegumu izpaust pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas.

Īpaši šāda personu rakstveida brīdināšana ir izplatīta Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un Valsts drošības dienesta uzsāktajos procesos. Tai pašā laikā ir kriminālprocesi, kuros personas šādi brīdinātas netiek. Tāpēc rodas jautājums, pēc kādiem kritērijiem izmeklētāji un prokurori vadās, atsevišķās lietās rakstiski izvēloties brīdināt personas, bet citās ne, jo tikpat labi kā tajās lietās, kurās brīdinājumi tiek izteikti, kā tajās, kurās tie netiek izteikti, personas pirmstiesas kriminālprocesā var iegūt identiskas nozīmes ziņas un tās izplatīt. Jāpieņem, ka šī atšķirīgā pieeja saistīta ar riskiem, ko nekontrolēta kriminālprocesā iegūtu ziņu izpaušana var radīt objektīvai kriminālprocesa norisei.