Diskusijas iemesls bija tas, ka Saeima šī gada 22. jūnijā, 51 deputātam balsojot par, nodeva Saeimas Ārlietu komisijai likumprojektu, kas paredz denonsēt Latvijas un Krievijas līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās (turpmāk – Līgums).

Līgums parakstīts 1993. gada 3. februārī un stājies spēkā 1995. gada 28. martā. Tas regulē ļoti plašu jautājumu loku Latvijas tiesiskajā sadarbībā ar Krieviju: procesuālo darbību izpildi, personu nopratināšanu un izdošanu, pierādījumu nodošanu, piemērojamā likuma un jurisdikcijas noteikšanu, spriedumu atzīšanu un izpildi un citus sadarbības aspektus civiltiesību, ģimenes tiesību un krimināltiesību jomās.

Likumprojekta, kas aicina Līgumu denonsēt, pieteicēji, viņu vidū arī Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (Nacionālā apvienība), uzsver, ka Krievijas uzsāktā karadarbība Ukrainā ir izgaismojusi Krievijas politiskā režīma brutalitāti un cilvēktiesību pārkāpumus gan pašā Krievijā, gan ārpus tās robežām. Tā rezultātā nosacījumu pārskatīšana sadarbībai ar Krieviju ir kļuvusi par politiski un morāli aktuālu jautājumu ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs. Vienlaikus līguma laušanai ir arī pretinieki, kas uzskata, ka šāda rīcība apgrūtinās izmeklēšanas, tiesu, dzimtsarakstu un citu ie­stāžu darbu.

Diskusijā 6. septembrī piedalījās: Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktore Sanita Pēkale, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore, zvērināta advokāte Dr. iur. Inga Kačevska, zvērināts advokāts Lauris Liepa, zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta direktors Ilvars Turkopuls un Latvijas Republikas Prokuratūras Starptautiskās sadarbības nodaļas prokurors Mārcis Viļums.

Pasākumu klātienē apmeklēja un diskusijā iesaistījās arī Saeimas deputāti, Tieslietu ministrijas, Valsts prezidenta kancelejas darbinieki, tiesneši, advokāti u.c. Diskusiju vadīja žurnāla "Jurista Vārds" galvenā redaktore Dina Gailīte.

Likumprojektu, kas paredz denonsēt Līgumu, jau pēc šīs diskusijas, 13. septembrī, konceptuāli atbalstīja Saeimas Ārlietu komisija.¹ Paredzams, ka tuvākajā laikā tas varētu tikt apspriests arī Saeimas plenārsēdē.

Šajā žurnāla laidienā lasītājiem tiek piedāvāts pārskats par 6. septembra diskusijā izskanējušajiem viedokļiem, kas papildināts ar faktiem un atsaucēm uz plašākiem informācijas avotiem. Kā arī tiek publicēti Ārlietu un Tieslietu ministrijas ierēdņu, zvērinātu notāru un zvērinātu advokātu skaidrojumi un viedokļi par Līguma piemērošanas praksi un problēmām.

Diskusijā izskanējušo viedokļu kopsavilkums

Krievijas Federācija šobrīd ir agresorvalsts starptautisko tiesību izpratnē. Ar iebrukumu Ukrainā tā pārkāpj būtiskākos mūsdienu starptautisko tiesību pamatprincipus, tai skaitā ar mērķi "uzturēt starptautisko mieru un drošību" dibinātās ANO statūtus, kas nosaka, ka visas dalībvalstis "apņemas savās starptautiskajās attiecībās atturēties no draudiem lietot spēku vai spēka lietošanas" (ANO statūtu 2. panta 4. punkts).

Latvijas Republikas Saeima ir vairākkārt nosodījusi Krievijas agresiju pret dažādām valstīm, tai skaitā pret Ukrainu, kā arī nosodījusi Krievijas atbalstu dažādiem teroristiskiem režīmiem. Saeima ir pieņēmusi paziņojumu, kurā atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti.²

Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas tiesiskās palīdzības līgums tika parakstīts 1993. gadā, bet stājās spēkā pēc ratifikācijas 1995. gadā.³ Tobrīd, pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma, pasaulē valdīja cerības uz demokratizācijas procesiem Krievijā. Latvija bija atguvusi neatkarību, vairāk vai mazāk miermīlīgā ceļā, vienojoties ar tobrīd Krievijas vadībā esošajiem liberālajiem politiķiem un izmantojot PSRS sabrukuma radīto Krievijas vājuma periodu. 1994. gadā Krievija izveda karaspēku no Baltijas valstīm. Līguma parakstīšanas brīdī amatā bija demokrātiski noskaņotais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins.

Līgums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību tika noslēgts 1993. gadā, par paraugu izmantojot līgumus, ko PSRS savulaik slēdza ar savas "sociālistiskās nometnes" satelītvalstīm, piemēram, Vjetnamu. 20. gadsimta 90. gadu sākumā Latvijā nebija augsta līmeņa starptautisko tiesību speciālistu, kas būtu kompetenti šādu līgumu izstrādē, un Latvija piekrita tādam projektam, kādu piedāvāja otra puse (I. Kačevskas viedoklis diskusijā).

Līgums ir pretrunā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesībām.⁴ Tas ir noslēgts 1993. gadā, un kopš tā laika ir strauji attīstījušās starptautiskās privāttiesības, sevišķi starptautiskā civilprocesa tiesības Eiropā. Salīdzinot visus pamatjautājumus, ko pēta starptautiskās privāttiesības (jurisdikcijas un piemērojamo tiesību noskaidrošana, spriedumu atzīšana un izpilde), ir būtiskas atšķirības starp šo Līgumu un ES regulām, kas nosaka starptautiskā civilprocesa kārtību (I. Kačevskas viedoklis diskusijā).

Piemēram, ES tiesībās liela uzmanība ir pievērsta vājāko pušu procesuālai aizsardzībai (patērētājam, darbiniekam, apdrošināšanas ņēmējam). Līgumā šāda aizsardzība nav paredzēta un tiek piemēroti vispārīgie noteikumi. Piemēram, Līguma 21. panta pirmās daļas vispārīgie noteikumi attiecināmi arī uz vājākām pusēm, nosakot, ka atbildētāju – darba devēju – var iesūdzēt tikai tās līgumslēdzējvalsts teritorijā, kur atrodas juridiskās personas pārvaldes institūcija [..]. Savukārt Briseles I bis regulas 21. pants dod vairākas procesuālās iespējas darba ņēmējam kā vājākajai pusei (I. Kačevskas viedoklis diskusijā).

ES ir pieņemtas divas regulas – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regula (EK) Nr. 662/2009, ar ko izveido procedūru sarunu risināšanai starp dalībvalstīm un trešām valstīm par konkrētiem jautājumiem saistībā ar tiesību aktiem, kas piemērojami līgumiskām un ārpuslīgumiskām saistībām, un Padomes 2009. gada 7. jūlija Regula (EK) Nr. 664/2009, ar ko izveido procedūru sarunu risināšanai un divpusēju nolīgumu noslēgšanai starp dalībvalstīm un trešām valstīm par jurisdikciju, spriedumu un lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās, lietās par vecāku atbildību un uzturēšanas saistību lietās, un tiesību aktiem, kas piemērojami uzturēšanas saistību lietās, kas piešķir dalībvalstīm tiesības atsevišķos civillietu jautājumos slēgt divpusējus līgumus un grozīt jau noslēgtos līgumus ar trešajām valstīm. Arī 2009. gada 29. jūnija dokumentā Nr. 11191/09 iekļautajā Komisijas deklarācijā tika norādīts, ka Komisija uzskata, ka dalībvalstīm ir no jauna jārisina sarunas par šādiem nolīgumiem, lai novērstu visas neatbilstības ar ES tiesībām, tostarp tādos jautājumos kā jurisdikcija, atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās. Tomēr tas līdz šim nav noticis, un plašākai sabiedrībai nav zināms, vai Latvija ir uzsākusi sarunas ar Krieviju par to, lai novērstu neatbilstības ES tiesībām, kas ir šajā 1993. gada Līgumā (I. Kačevskas viedoklis diskusijā).

Gan Latvijai, gan Krievijai ir vairāki divpusēji starptautiski līgumi par savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšanu. Pārējos gadījumos, kad šādu līgumu nav, starpvalstu sadarbība notiek, balstoties uz daudzpusējām starptautiskām konvencijām un izmantojot attiecīgo valstu diplomātiskos dienestus.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Ārlietu ministrija ir aicinājusi izvērtēt un pēc iespējas samazināt saiknes ar agresorvalsti. Ir izvērtēti aptuveni 60 starptautiskie līgumi, tai skaitā arī šis Līgums, kas pašlaik vēl ir spēkā. Ārlietu ministrija ir rekomendējusi lauzt vai apturēt aptuveni 10 līgumus, kas bija noslēgti ar Krieviju. Jāapzinās, ka šī Līguma denonsēšana pati par sevi neizbeigs Latvijas un Krievijas sadarbību tiesiskās palīdzības jomā, taču tādā gadījumā šo sadarbību regulēs citi noteikumi: gan Latvija, gan Krievija ir parakstījušas daudzpusējas starptautiskās konvencijas, kas "sedz" lielu daļu no aspektiem, ko regulē divpusējais Līgums, tomēr ne visus jautājumus. Savukārt jautājumos, ko daudzpusējie līgumi neregulē, denonsēšanas gadījumā tiks izmantoti diplomātiskie kanāli, jo Latvijai saglabājas diplomātiskās attiecības ar Krieviju. Tātad gadījumos, uz kuriem neattieksies daudzpusējās konvencijas, tiesiskā sadarbība notiks pa diplomātiskiem kanāliem saskaņā ar Vīnes konvenciju. Divpusēji līgumi tiek slēgti, lai intensificētu sadarbību, atvieglotu un paātrinātu sadarbību dažādās jomās, šajā gadījumā – tiesiskās palīdzības jomā. Tādēļ, denonsējot Līgumu, šī sadarbība kļūs sarežģītāka un lēnāka. To apliecina Ārlietu ministrijas pieredze sadarbībā ar valstīm, ar kurām Latvijai nav šādu divpusēju sadarbības līgumu, piemēram, gadījumos ar Austrumu valstīm, kur Latvijai ir kontakti un intensīva sadarbība. Tiek iesaistīti diplomātiskie kanāli, sadarbība ir grūta, jo nav līgumtiesiskās bāzes – ne divpusēja, ne daudzpusēja līguma, vai arī daudzpusējs līgums neregulē kaut ko specifisku, kas tajā brīdī ir vajadzīgs. Šādās situācijās valstis izmanto katra savus tiesību aktus un cenšas tos salāgot, ievērojot savstarpējību un labo gribu. Krievijas gadījumā ir jautājums – vai tā rīkosies ļaunticīgi vai labticīgi. Savukārt Latvijas valsts pienākums ir nodrošināt indivīda tiesības un taisnīgumu (S. Pēkales viedoklis diskusijā, plašāk skat. viņas publikāciju šajā "Jurista Vārdā").

Latvijā ir daudz iedzīvotāju, kam ir radnieciskas saiknes ar Krieviju, tai skaitā šeit dzīvo vairāki desmiti tūkstoši Krievijas pilsoņu. Tāpat Latvijas uzņēmēji, kaut arī sarūkošā apmērā, turpina sadarboties ar Krievijas uzņēmējiem. Šajos gadījumos veidojas tiesiskas saiknes ar Krieviju – gan individuālu, gan juridisku personu starpā. Tāpat starp Latviju un Krieviju pastāv ciešas saiknes kriminālajā pasaulē, un cīņai pret tām palīdz sakari starp tiesību aizsardzības iestādēm. Līgums paātrina un atvieglo šo civiltiesisko un krimināltiesisko jautājumu kārtošanu.

Tiesiskā sadarbība ar Krieviju šobrīd veido vislielāko īpatsvaru: apmēram 50 procenti no visiem tiesiskās palīdzības lūgumiem, ko Latvijai iesniedz citas valstis un ko citiem iesniedz Latvija – gan civillietās, gan krimināllietās – saistīti ar Krieviju. Tieslietu ministrijas ieskatā, Līgums sniedz vairākus būtiskus ieguvumus. Viens no galvenajiem aspektiem: izmantojot Līguma iespējas, Tieslietu ministrija sniedz palīdzību Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (turpmāk – PMLP), izprasot Krievijai dokumentus, kas nepieciešami pilsoņa vai nepilsoņa statusa piešķiršanai. Situācijās, kad persona pati iesniedz dokumentus PMLP, pat ar apostille apstiprinājumu, PMLP tomēr lūdz Tieslietu ministriju apstiprināt šādu dokumentu izsniegšanas patiesumu, un ir gadījumi, kad Krievijas paziņo, ka tādi dokumenti personai nav izsniegti. Rezultātā katru gadu tiek ierosināti ap 19–20 kriminālprocesiem par viltotu dokumentu iesniegšanu. PMLP uzskata, ka šis aspekts ir svarīgs valsts drošībai un bez šī Līguma šādas ziņas PMLP pārbaudīt nevarēs. Otrs svarīgs Līguma darbības praktiskais aspekts, ministrijas ieskatā, ir pārrobežu mantojuma lietu kārtošana. Līgums atvieglo personām dokumentu saņemšanu, dzimšanas apliecības dublikāta izsniegšanu utt. Ja tas tiks apgrūtināts, cietējs būs parastais cilvēks (I. Turkopula viedoklis diskusijā).

Līgums ir būtisks arī gadījumos, kad nepieciešams atzīt tiesas spriedumus krimināllietās daļā par zaudējumu piedziņu. Piemēram, 2004. un 2013. gadā notika autobusu avārijas, viena – Jēkabpils rajonā, otra – Pleskavā. Abos gadījumos bija bojāgājušie, vairāki desmiti cietušo. Tie bija gan Latvijas, gan Krievijas pilsoņi. Ja nebūtu šī Līguma, spriedumu atzīšana par zaudējumu piedziņu gultos uz ieinteresētās personas pleciem – cilvēkam pašam būs jāvēršas pie Krievijas iestādēm. Līdzīgi tas notiktu arī citās lietās, piemēram, prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu. Turklāt šāda sadarbība starp valstīm balstītos uz abpusējības principu: ja tu man palīdzi, es tev palīdzēšu (I. Turkopula viedoklis diskusijā).

No tiesiskās palīdzības lūgumiem, ko Krievija gadā iesniedz Latvijai un kas nonāk Tieslietu ministrijas pārziņā, ap 10–15 ir krimināllietās (dokumentu izsniegšana, pierādījumu iegūšana, personas nopratināšana) un vairāk nekā 100 civillietās (uzturlīdzekļu piedziņas lietas, parādu piedziņas lietas, mantojuma lietas utt.). Latvijas tiesiskās palīdzības lūgumi Krievijai ir līdzīga satura, bet skaita ziņā to ir vairāk (plašāk par Tieslietu ministrijas darbību Līguma piemērošanā skat. A. Jumakovas un I. Turkopula publikāciju "Jurista Vārdā").

Ģenerālprokuratūra līdzās Tieslietu ministrijai ir otra Līgumā noteiktā iestāde Latvijā, kas atbild par šī Līguma izpildi. Konkrēti to veic prokuratūras Starptautiskās sadarbības nodaļa, kura uzsver, ka īpaši pēc 2022. gada 24. februāra darbojas kā ļoti uzmanīgs "filtrs", pārbaudot Krievijas puses iesniegtos tiesiskās palīdzības lūgumus, pirms lemj par to izpildi. Vienlaikus iezīmējusies tendence, ka Krievija iesniedz daudz mazāk tiesiskās palīdzības lūgumu: 2023. gadā ir saņemts 21 tiesiskās palīdzības lūgums, bet kopā kopš 2022. gada 24. februāra – tikai 43 tiesiskās palīdzības lūgumi. Šajā pašā periodā Latvija caur prokuratūru iesniegusi Krievijai 105 tiesiskās palīdzības lūgumus, tātad Līgumā paredzētās iespējas Latvija izmantojusi vairāk. Īpaša piesardzība tiek ievērota, izlemjot tiesiskās palīdzības lūgumus par personu izdošanu, ņemot vērā, ka Krievijas Federācija ir izstājusies no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un nav skaidrs, kādas pamattiesību garantijas šajā valstīt vēl ir palikušas. Prokuratūra arī atgādina, ka noziedzība nekur nav pazudusi un Latvijas ar Krievijas kriminālās pasaules ir saistītas. Šobrīd tiek sūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi lietās, kur noziedzīgie nodarījumi ir 4–6 gadus veci, kad Latvijas pilsoņi un nepilsoņi netraucēti brauca uz Krieviju, bet Krievijas pilsoņi brīvi ieradās Latvijā, un abās valstīs tika izdarīti noziedzīgi nodarījumi (M. Viļuma viedoklis diskusijā).

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Ārlietu ministrija izsūtījusi visām iestādēm vēstuli ar aicinājumu "minimizēt" divpusējās attiecības ar Krievijas valsti. Vienlaikus jāatzīst, ka gadījumā, ja ir spēkā starptautisks līgums, valstij ir pienākums to pildīt un šādu pienākumu nevar atcelt ar valsts pārvaldes iestādes vēstuli. Līdz ar to šobrīd praksē ir izveidojusies tiesiskā ziņā neskaidra situācija, kad līgums formāli ir spēkā, bet Latvijas puse to "it kā" ievēro, tomēr ne pilnībā (advokāta Mārtiņa Birģeļa replika diskusijas laikā).

Abas Līgumā norādītās Latvijas puses kontaktiestādes – Tieslietu ministrija un Prokuratūra – apgalvo, ka savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgumu skaits samazinās gan no Krievijas, gan Latvijas puses (pārskatu par savstarpējās tiesiskās palīdzības apjomu, kas ir Tieslietu ministrijas kompetencē, skat. A. Jumakovas un I. Turkopula publikācijā šajā "Jurista Vārdā". Skat. arī notāru Lindas Damanes un Induļa Sermukšņa skaidrojumu par līguma piemērošanu notariālajās darbībās).

Būtiskākā juridiskā problēma divpusējā līguma kontekstā ir fakts, ka Krievijas Federācija šobrīd nav nedz demokrātiska, nedz tiesiska valsts. Krievijā nepastāv demokrātiskai valstij raksturīgā varas dalīšana, tai skaitā nav neatkarīgas tiesu varas. Līdz ar to nav iespējams paļauties, ka Krievijas tiesu vai izmeklēšanas iestāžu lēmumi ir tiesiski. Krievijas cietumi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos daudzkārt atzīti par spīdzināšanas vietām. Vispārzināms ir fakts, ka Krievijas valsts vara, tai skaitā izmeklēšanas iestādes un tiesu vara, ir ārkārtīgi korumpēta (skat. starptautisko reakciju cietumā nogalinātā jurista Magņitska lietā⁵).

Līdz ar to Līguma piemērošana Latvijā, kas ir demokrātiska tiesiska valsts, ir problemātiska. Piemēram, tiesību piemērotājs nevar atrast Līgumā tiešas norādes, uz kurām atsaukties, ja rodas šaubas par Krievijas sniegtā tiesiskās palīdzības lūguma atbilstību Latvijas valsts pamatiem, sabiedriskajai iekārtai, cilvēktiesību normām utt. Šādos gadījumos līdz šim tiesību piemērotāji atsaukušies uz Līguma 18. pantā minētajiem pamatiem atteikumam sniegt tiesisko palīdzību, tai skaitā "Līgumslēdzējas Puses likumdošanas galvenajiem principiem", kas ir samērā nepilnīgs 90. gadu juridiskās valodas formulējums. Ņemot vērā Krievija agresiju, kā arī situāciju pašā Krievijā, tiesiski visnenoteiktākā izvēle būtu Latvijas–Krievijas Līguma darbību nepārtraukt vai neapturēt, bet tiesiskās palīdzības sniegšanas iespējamību vērtēt katrā gadījumā atsevišķi, atstājot lēmuma pieņemšanu katra individuālā Latvijas tiesību piemērotāja ziņā (L. Liepas viedoklis diskusijā. Plašāk skat. Toma Krūmiņa un L. Liepas rakstu šajā "Jurista Vārdā").

Tiesību piemērotājam Latvijā, kam, pamatojoties uz Līgumu, ir jāpiemēro Krievijā izdots dokuments, vispirms būtu jāšaubās par tā tiesiskumu, kā arī jābažījas par cilvēktiesību standartiem, ko Latvija var pārkāpt, izpildot šādu dokumentu. Par Eiropas Padomes valstu pienākumu pārbaudīt citā valstī pieņemta tiesu nolēmuma atbilstību cilvēktiesību normām ir plaša Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Nav skaidrs, kādēļ, ņemot vērā pašreizējo situāciju Krievijā, lai Līgums paliktu spēkā. Šāds Līgums nozīmē, ka Latvija uzticas Krievijā pieņemtajiem tiesu nolēmumiem un citu iestāžu lēmumiem vairāk nekā to valstu dokumentiem, ar ko šāds līgums Latvijai nav noslēgts (plašāk skat. advokāta Mārtiņa Pētersona publikāciju šajā "Jurista Vārdā").

Pastāv bažas, ka "nepieciešamības gadījumā" ieinteresētas personas var viltot jebkādus dokumentus. Advokāts S. Vārpiņš diskusijā atzina, ka kāds viņa klients – Krievijas pilsonis – savulaik apgalvojis, ka vajadzības gadījumā var nopirkt tipogrāfiju, lai nodrukātu jebkādus dokumentus.

Latvijas advokāti, kas praksē saskārušies ar Latvijas–Krievijas Līguma piemērošanu lietās, kad Latvijā tiek izpildīts Krievijas tiesas spriedums, norāda, ka vairākās lietās Latvijas tiesas, lai gan novēloti, tomēr ir spējušas identificēt Krievijas spriedumu būtiskos trūkumus un šādu spriedumu atzīšanu un izpildi Latvijā ir atteikušas. Pie šādiem secinājumiem Latvijas tiesas parasti gan nonākušas pēc tam, kad savu klientu interešu aizstāvībā aktīvi iesaistījušies advokāti. Tomēr ir bijuši arī gadījumi, kad Krievijas spriedumi ar būtiskiem trūkumiem ir Latvijā atzīti un izpildīti. Praksē bijuši gan gadījumi, kad Līgumu nekorekti piemēro Krievijas tiesas, gan gadījumi, kad Latvijas tiesas pat pirmajās divās instancēs nespēj identificēt Krievijas tiesu spriedumos būtiskas problēmas. Abās situācijās tiek apdraudētas tiesvedībā iesaistīto Latvijas pilsoņu pamattiesības (L. Liepas viedoklis diskusijā. Līguma piemērošanas problemātisko gadījumu analīzi skat. T. Krūmiņa un L. Liepas publikācijā šajā "Jurista Vārdā").

Ir bijušas situācijas, kad Latvijas tiesas ir saņēmušas Krievijas tiesu nolēmumus, kuru izpilde būtu ne vien prettiesiska, bet arī apdraudētu Latvijas finanšu drošību (nepamatotas finanšu prasības pret Latvijas uzņēmumiem vai finanšu institūcijām). Ja šāda veida prettiesiski Krievijas tiesu nolēmumi Līguma ietvaros tiktu iesniegti mērķtiecīgi un vairumā, bet Latvijas atbildīgās iestādes un tiesas nespētu identificēt problēmas un atļautu šādu spriedumu izpildi, apdraudēta būtu valsts finanšu sistēma un līdz ar to nacionālā drošība (L. Liepas viedoklis diskusijā. Skat. arī T. Krūmiņa un L. Liepas publikāciju šajā "Jurista Vārdā").

Šobrīd atbildība par saprātīgu, Latvijas interesēm un demokrātiskas tiesiskas valsts standartiem atbilstošu Latvijas un Krievijas 1995. gada tiesiskās palīdzības līguma izpratni un īstenošanu praksē ir atstāta individuālu tiesību piemērotāju – prokuroru, Tieslietu ministrijas darbinieku, policistu, tiesnešu – ziņā. Prakse ir parādījusi, ka šai ziņā ir problēmas – vai nu tiesību piemērotāju nezināšanas, vai neuzmanības, bet varbūt arī iekšējās pārliecības dēļ. Tieši pēdējais aspekts ir valsts drošībai bīstamākais (S. Vārpiņa viedoklis diskusijā).

Ja Saeima nelemj par Līguma laušanu, nacionālās drošības nolūkos būtu nepieciešama tiesību piemērotāju papildu apmācība un īpaša piesardzība. Piemēram, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone diskusijā minēja priekšlikumu sagatavot tiesnešiem īpašu informatīvu materiālu (bukletu) par Līguma piemērošanu.

Diskusijā 6. septembrī iesaistījās arī citi tās klausītāji – Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (ZZS), partijas "Latvija pirmajā vietā" Saeimas frakcijas deputāta palīgs Dr. iur. Ringolds Balodis, zvērināts advokāts Eduards Ikvilds, zvērināta advokāte Ieva Timermane u.c. Pilnu pārskatu par diskusijas dalībnieku un klausītāju viedokļiem iespējams gūt, noskatoties pasākuma videoierakstu, kas pieejams "Jurista Vārda" Facebook kontā, kur notika diskusijas tiešraide, un portālā juristavards.lv.

Diskusijā vairākkārt izskanēja secinājums, ka pašreizējā situācijā šāds Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas tiesiskās palīdzības līgums netiktu noslēgts – gan Līguma juridiskās kvalitātes trūkumu dēļ, gan tādēļ, ka Krievija aktīvi pārkāpj starptautiskās tiesības, gan tādēļ, ka nav iespējams uzticēties Krievijas tiesu un citu iestāžu lēmumu tiesiskumam (jo šajā valstī nav neatkarīgas tiesu varas).

Diskusijas dalībnieki vienojās, ka lēmums par Līguma starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās denonsēšanu ir politiska izšķiršanās, kas jāpieņem Saeimai.

Latvijas līgumi, kas skar tiesisko sadarbību

Latvija ir noslēgusi trīspusēju līgumu "Par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku" (1992), kā arī divpusējus tiesiskās palīdzības līgumus ar Moldovu (1993), Krieviju (1993), Poliju (1994), Baltkrieviju (1994), Ukrainu (1995), Uzbekistānu (1996) un Kirgīziju (1997).⁶

Latvijai ir līgums ar ASV par tiesisko palīdzību krimināllietās (1997), kā arī ir saistošs ES un ASV līgums par savstarpējo tiesisko sadarbību (2003). Ar Ķīnas Tautas Republiku ir noslēgts līgums par savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās (2004). Spēkā ir Konvencija starp Latviju un Beļģiju par noziedznieku izdošanu un juridisku palīdzību krimināllietās (1926) un Līgums starp Latviju un Lielbritāniju par noziedznieku izdošanu (1924).

Tiesiskās sadarbības jautājumus risina arī citi divpusēji un daudzpusēji līgumi, piemēram, Latvijas līgumi par sadarbību muitas lietās, informācijas apmaiņu attiecībā uz nodokļiem utt., kas noslēgti ar lielu skaitu dažādu valstu.

Tiesiskā sadarbība ar ES dalībvalstīm notiek ES tiesību ietvaros. Attiecībās ar citām pasaules valstīm, kad nav noslēgti tiesiskās sadarbības līgumi, tiesiskā palīdzība tiek risināta ar daudzpusēju starptautisku konvenciju palīdzību.

Krievijas noslēgtie līgumi par tiesisko sadarbību

Krievijai ir dažāda satura divpusēji līgumi par tiesisko sadarbību ar Bulgāriju, Ungāriju, Grieķiju, Spāniju, Itāliju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Igauniju, Poliju, Rumāniju, Slovākiju, Slovēniju, Horvātiju, Čehiju, Austriju, Somiju, Franciju, Lielbritāniju, Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Maķedoniju, Serbiju, Melnkalni, Indiju, Ķīnu, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Kirgīziju, Moldāviju, Alžīriju, Argentīnu, Vjetnamu, Ēģipti, Irāku, Irānu, Jemenu, Kubu, Mongoliju, Ziemeļkoreju.⁷

Daļa no šiem divpusējiem līgumiem ir līdzīga tam, kāds ir Latvijas–Krievijas tiesiskās palīdzības līgums, daļa regulē šaurākus jautājumus, piemēram, nosaka tikai savstarpēju dokumentu atzīšanu. Daļa no šiem līgumiem ir slēgti PSRS laikā, un Krievija tos ir mantojusi.

Papildus tam Krievija ir dalībvalsts dažos daudzpusējos starptautiskos līgumos, ko par tiesu spriedumu savstarpēju atzīšanu u.tml. jautājumiem noslēgušas vairākas postpadomju telpas valstis (neviena ES valsts nav šādu konvenciju dalībniece).

Tomēr Krievijas pilsoņi un krievu tautības cilvēki dzīvo ļoti daudzās pasaules valstīs, un ar lielāko šo valstu daļu Krievijai nav divpusēju līgumu par tiesisko sadarbību. Krievijai, piemēram, nav divpusēja tiesiskās sadarbības līguma ar Vāciju, neskatoties uz to, ka starp abām valstīm ir plaši sakari. Vācija ir lielākais Krievijas tirdzniecības partneris ES, kā arī tajā pastāvīgi uzturas vislielākā Krievijas pilsoņu kopiena Eiropā – vairāk nekā 230 tūkstoši.⁸ Turklāt Vācijā dzīvo 3–6 miljoni ieceļotāju no bijušās PSRS, no kuriem lielākā daļa ir ieguvusi Vācijas pilsonību, taču vairums ikdienā sazinās krievu valodā un ir saglabājuši zināmas saiknes ar Krieviju. Vācija un Krievija savstarpējo tiesisko palīdzību nodrošina, balstoties uz daudzpusējiem starptautiskiem līgumiem.

Latvijas un Krievijas divpusējie līgumi, kas pašlaik ir spēkā

Situācija 2023. gada septembrī. Avots: likumi.lv

Latvijas un Krievijas divpusējie līgumi, kas zaudējuši spēku

Situācija 2023. gada septembrī. Avots: likumi.lv