Pēdējos trīs gadus esat ģenerālprokurors, bet pirms tam aptuveni 18 gadus bijāt tiesnesis. Vai šobrīd profesionālajā jomā jau domājat kā prokurors un ne vairs tiesnesis?

Principā mana profesionālā pieeja nav mainījusies. Šeit ir vēl viens atklājums, kas jums obligāti jāieraksta arī žurnālā – šodien vairs nav tāda klasiska prokurora, un Latvijā prokurors būtu jāsauc par prokuroru tiesnesi. Saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ir izveidots institūts, ko sauc "prokurora priekšraksts par sodu", kas nozīmē to pašu, ko spriedums. Prokurors izlemj lietu pēc būtības – vainīgs vai nevainīgs, un prokurors pats nosaka sodu. Ja apsūdzētais tam piekrīt, priekšraksts stājas spēkā, un šis spēkā stāšanās moments ir līdzvērtīgs notiesājoša sprieduma spēkā stāšanās brīdim. Arī viss tālākais – izpilde, kontrole, sekas priekšraksta nepildīšanas gadījumā – ir tāpat, ja būtu pieņemts notiesājošs spriedums tiesā.

Šobrīd jau vairāk nekā 60 procentu kriminālvajāšanai saņemto lietu tiek pabeigtas prokuratūrā ar priekšrakstu par sodu, tās nesūtot uz tiesu, un tikai aptuveni 40 procentos gadījumu, kuros persona neatzīst vainu vai nepiekrīt prokurora vērtējumam par sodu, lietas nonāk tiesā.

Kas arī ir ļoti būtiski – lai uzreiz nav šoks sabiedrībai vai juristiem, kuri nav izlasījuši likumu nianses, – prokurors priekšrakstu par sodu pieņem tikai tad, kad apsūdzētais ir atzinis vainu un arī novērsis kaitējumu. Tie ir ļoti svarīgi aspekti, priekšnosacījumi, jo katrā lietā ir divas puses – valsts prokurora izskatā un apsūdzētais, aizstāvība. Ja abas puses nonāk līdz kompromisam, kas nodrošina valsts intereses un netiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija, netiek pārkāptas aizstāvības realizācijas iespējas, tad valsts Latvijā prokuroram ir piešķīrusi tiesības pabeigt lietu ar priekšrakstu, kas ir notiesājoša sprieduma, teiksim tā, māsa vai brālis. Tāpēc, atgriežoties pie man uzdotā jautājuma, uzskatu, ka šodien prokurora izpratnei, pieejai un domāšanai ir jābūt tādai pašai kā tiesnesim.

Arī ģenerālprokurora ziņojumā par pagājušā gada darbu ir rakstīts, ka ievērojami pieaudzis prokuratūrā pabeigto kriminālprocesu skaits, piemērojot prokurora priekšrakstu par sodu. Proti, 2022. gadā tā bija gandrīz puse jeb 48,4 procenti no kopumā pabeigto kriminālprocesu skaita. Statistika dinamikā atspoguļo, ka 2021. gadā tie bija 32, bet 2020. gadā – 17,9 procenti. Vai šāda pieauguma kāpināšana ir jūsu kā ģenerālprokurora uzstādījums?

Jā. Tas ir mans uzstādījums, kas realizējies rīkojumā. Sākums tam ir ļoti vienkāršs. Agrāk prokurori ļoti daudz vai gandrīz visas lietas sūtīja uz tiesu. Analizējot tiesu praksi, redzams, ka vairumā gadījumu tiesa piespriež tādu sodu, kādu likums atļauj prokuroram piespriest, un arī apsūdzētā persona prokuratūrā jau ir atzinusi savu vainu. Tad ir jautājums: kāpēc jāiet uz tiesu, ja rezultāts, ko prasa prokurors debatēs, ir tāds, ko viņš pats var panākt, nesūtot lietu uz tiesu? Tāpēc kritērijs ir ļoti vienkāršs – ja prokurors uzskata, ka krimināllietā vainīgā persona nav jāsoda ar brīvības atņemšanu, un ja apsūdzētā persona atzīst vainu, var lemt par priekšraksta piemērošanu.