Ievads

Latvijas Republikas Senāts 2023. gada 30. martā spriedumā lietā SKC-3/2023¹ (turpmāk – Spriedums) nāca klajā ar judikatūras izmaiņām attiecībā uz iepriekš novērtētu zaudējumu institūtu.² Lietā starp prasītāju un atbildētāju bija noslēgta vienošanās par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Viens no strīdus jautājumiem skāra minētajā vienošanās ietvertu punktu, kas saturēja formulu potenciālo zaudējumu atlīdzības aprēķinam. Precīzāk, puses bija pielīgušas, ka vienošanās pārkāpuma gadījumā pārkāpējs maksā iepriekšējai darba devējai zaudējumu atlīdzību apmērā, kas aprēķināms atbilstoši noteiktai formulai. Atbildētājs minēto vienošanos pārkāpa.

Līdz ar to Senātam šajā lietā bija jāatbild uz jautājumu: vai Latvijas tiesību sistēmā ir pieļaujams iepriekš novērtēto zaudējumu atlīdzības institūts pēc pušu vienošanās, kas nozīmētu atbrīvot prasītāju no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu pierādīšanas un tiesu – no to vērtēšanas?

Atbilde uz šo jautājumu izrādījās negatīva. Respektīvi, ar šo Senāta izšķiršanos ir panākta zināma skaidrība – līgumslēdzēji nav tiesīgi savstarpēji vienoties par konkrētu zaudējumu summu (vai šajā gadījumā tās aprēķina metodi), jo, Senāta ieskatā, tas ir pretēji imperatīvām Civillikuma normām. Tomēr, autoru skatījumā, Spriedumā paustie secinājumi šajā ziņā raisa šaubas un ir visai diskutabli. Kamēr detalizētāks iepriekš novērtētu zaudējumu problemātikas iztirzājums tiks referēts Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 9. starptautiskajā zinātniskajā konferencē, kas norisināsies 2023. gada 9. un 10. novembrī,³ šajā rakstā uzmanība vērsta uz iepriekš novērtētu zaudējumu institūta pielietojuma potenciālu tieši konkurences tiesībās.

Attiecīgi rakstā vispirms tiks īsi ieskicēta vispārīga iepriekš novērtēto zaudējumu jēdziena izpratne dažādās jurisdikcijās, lai nākamajā nodaļā aplūkotu to kā rīku tieši konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā radītu zaudējumu piedziņai, par piemēru ņemot Vācijas tiesu praksē atrodamus gadījumus. Visbeidzot, izdarīti secinājumi par to, kāpēc, autoru ieskatā, analogas prakses attīstīšana Latvijā varētu būt noderīga kā privātā, tā publiskā sektora tirgus dalībniekiem, vienlaicīgi atvieglojot arī tiesu darbu un radot citas pozitīvas sekas.

1. Iepriekš novērtētu zaudējumu jēdziens un piemērošanas sfēras

Ar jēdzienu "iepriekš novērtēti zaudējumi" (angliski – liquidated damages; vāciski – die Schadenpauschale) vispārīgi jāsaprot noteikta summa, kas iekļauta līgumā nolūkā segt cietušās puses paredzamo kaitējumu, kas izcelsies attiecīgās vienošanās pārkāpuma gadījumā.⁴ Citiem vārdiem, gluži kā Sprieduma faktiskajos apstākļos tas izpaužas kā līguma punkts, kas paredz puses pienākumu atlīdzināt otrai pusei kaitējumu konkrētā, jau pirms tā rašanās nolīgtā apmērā. Šāda punkta piemērošanas praktiskās sekas izjūt visas tiesvedībā iesaistītās personas – tas paātrina procesa virzību, atvieglojot pušu un arī tiesu darbu, kā arī var izlīdzināt pierādīšanas slogu lietās, kurās precīza zaudējumu apmēra noteikšana ir sarežģīta vai pat neiespējama.

Jāteic, ka dažādu veidu līgumiski maksājumi, kurus puses ir tiesīgas pielīgt pārkāpumu gadījumiem un tiesas – piemērot, krasi atšķiras romāņu-ģermāņu un anglosakšu tiesību loka izpratnē. Turklāt nepastāv pilnīgas vienprātības arī katram no tiem piederīgo valstu starpā. Piemēram, ASV šāds līguma punkts būs spēkā tikai tad, ja tiesa konstatēs, ka pārkāpuma faktiski radīto kaitējumu patiešām būtu grūti aprēķināt un pielīgtā summa atspoguļo saprātīgu kompensāciju.⁵ Tāda pati pieeja novērojama arī Lielbritānijā, turklāt abās šajās jurisdikcijās par nepieļaujamu jau izsenis ir atzīts līgumsoda institūts, kas tiek skaidri nošķirts no iepriekš novērtētiem zaudējumiem.⁶

Lai gan pirmšķietami, iepazīstoties ar līguma punktiem, no kuriem viens ietver iepriekš novērtētus zaudējumus, taču otrs – līgumsodu, tie varētu izlikties teju savstarpēji aizvietojami, šo privāttiesisko instrumentu fundamentālo atšķirību uzskatāmi demonstrē to dažādie mērķi.