Lai arī populārs, tomēr maldīgs ir uzskats, ka finanšu pakalpojumu sniedzēji ir vainojami tajā, ka viņu sniegtos pakalpojumus izmanto noziedznieki. Nenoliedzami, no šo pakalpojumu sniedzējiem tiek sagaidīta īpaša rūpība un piesardzība, taču šo lomu nekādā gadījumā nedrīkst pārprast. Finanšu pakalpojumi ir valsts ekonomikas stūrakmens, tāpēc šeit jābūt smalkam līdzsvaram.

Tāpat kā daudzās jomās, arī finanšu pakalpojumu tirgū mēdz būt negodīgi darboņi, kuri finanšu noziegumu piedāvā kā pakalpojumu. Tieši tāpēc milzīga loma ir uzraugiem, kuru pienākums ir nošķirt pelavas no graudiem, un tas nav vienkāršs uzdevums. Arī šajā procesā ir jābūt ātriem un precīziem lēmumiem, jo, tēlaini izsakoties, ielaista slimība nogalina visu organismu. Latvija, 2019. gadā riskējot iekļūt t.s. pelēkajā sarakstā, ir saņēmusi skarbu mācību šajā jomā, un tā ir pieredze, kura Latvijai jāizmanto.

Attiecībā uz noziegumu pastrādāšanu, izmantojot finanšu pakalpojumus, retrospektīvi atskatoties uz pēdējo gadu notikumiem, autora skatījumā, ir saskatāma nepieciešamība pēc smaguma centra pārnešanas no finanšu pakalpojumu sniedzējiem uz tiesībaizsardzības iestādēm un Finanšu izlūkošanas dienestu. Vēsturiskie iemesli pašreizējam spēku sadalījumam ir saprotami, proti, salīdzinoši vājās valsts spējas vērsties pret finanšu noziegumiem noveda pie tā, ka pienākumu smaguma centrs tika pārlikts uz finanšu pakalpojumu sniedzēju pleciem. Attiecīgi būtiski pieauga privātā sektora loma finanšu noziegumu novēršanā. Pēc autora domām, Latvijas un arī ārvalstu eksperti¹ redz un saprot, ka Latvijas finanšu sektors noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku vadībā ir sasniedzis zināmu izcilību. Tomēr šeit ir arī blaknes.

Finanšu nozares analītiķi nav izmeklētāji

Atgriežoties pie analoģijas par nozieguma vietu, jāapzinās, ka banku analītiķi nav izmeklētāji, kas veic izmeklēšanu. Tieši šī iemesla dēļ privātā sektora loma nevar būt finanšu noziegumu izmeklēšanas smaguma centrs. Kāds varētu iebilst un teikt, ka šāda pieeja ir efektīvs preventīvais mehānisms, tomēr, autora ieskatā, tā ir riskam neproporcionāla pieeja, kas bieži apgrūtina tiesībaizsardzības institūciju iespējas veikt sekmīgu izmeklēšanu un bankas klienta un bankas attiecības var padarīt absurdas.

Ir divu veidu blaknes. Pirmā ir situācija, kurā jau uzsāktā kriminālprocesā tiek pieprasītas ziņas no finanšu pakalpojumu sniedzēja. Izmeklēšanas iestāde faktiski iedarbina mehānismu, kurš var novest pie nevēlama rezultāta un apgrūtina vai pat padara neiespējamu turpmāku pierādījumu iegūšanu. Kā darbojas šis mehānisms?

Finanšu pakalpojumu sniedzējiem ir saistoši Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteikumi "Klientu izpētes, klientu padziļinātās izpētes un riska skaitliskā novērtējuma sistēmas izveides un informācijas tehnoloģiju prasību normatīvie noteikumi"² (turpmāk – Noteikumi). Saskaņā ar Noteikumiem finanšu pakalpojuma sniedzējam, saņemot, piemēram, tiesībaizsardzības iestādes iniciētu un tiesas apstiprinātu lēmumu par ziņu pieprasīšanu par klienta veiktajiem darījumiem, ir jāveic Noteikumos minētās klienta izpētes darbības. Darbību klāsts ir plašs, sākot no atvērtu datu iegūšanas un internetā brīvi pieejamas informācijas līdz pat klienta paskaidrojumiem un prasībām klientam iesniegt dokumentus. Tas, cik liela ir šī intervence, ir finanšu pakalpojuma sniedzēja ziņā, bet mērķis ir iegūt ziņas tādā apjomā, lai finanšu pakalpojuma sniedzējs varētu izvērtēt attiecīgā riska faktora iestāšanās iemeslus un ietekmi. Tātad šeit rodas risks, ka finanšu pakalpojumu sniedzējs var izvēlēties arī maksimālo intervences pakāpi.

Ja tā notiek, klients var nojaust, ka finanšu pakalpojuma sniedzējam ir radušās aizdomas par klienta veikto darījumu leģitimitāti. Šādos brīžos nav svarīgi, kas ir ierosinājis šo finanšu iestādes interesi, kāds darījums vai tiesībaizsardzības iestādes pieprasījums, būtisks ir fakts – klients netieši ir brīdināts. Diemžēl šādi gadījumi nav retums, un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklēšanas praksē ir konstatēti gadījumi, kad klienti tiek netieši brīdināti. Sekas tam ir apgrūtināta pierādījumu iegūšana. Uz šo risku norāda arī Finanšu darījumu darba grupa (FATF), skaidrojot 10. rekomendāciju (klienta izpēte).³

Otrā ir situācija, kurā finanšu pakalpojuma sniedzējs pats pamana anomālijas klienta darbībā. Arī šajā situācijā piemērojamas Noteikumu prasības, un situācijas eskalācija ir tāda pati, kā aprakstīts iepriekš. Atšķirība ir tajā, ka izmeklēšana vēl nemaz nav uzsākta, un līdz brīdim, kad tā tiks uzsākta, noziedznieks būs ne tikai netieši brīdināts, bet arī ieguvis pietiekami daudz laika, lai izmeklēšanu apgrūtinātu vai pat padarītu neiespējamu.

Papildus jāmin finanšu pakalpojuma sniedzēja pienākums izbeigt darījuma attiecības ar klientu. Šis scenārijs iespējams abos aprakstītajos gadījumos. Noteikumi paredz, ka finanšu pakalpojuma sniedzējs izbeidz darījuma attiecības ar klientu, ja padziļinātās izpētes laikā klients nevar nodrošināt izpētes prasību izpildi, proti, nav izdevies iegūt ziņas tādā apjomā, lai izvērtētu attiecīgā riska faktora iestāšanās iemeslus un ietekmi. Arī šis finanšu pakalpojuma sniedzēja lēmums var apgrūtināt vai pat padarīt neiespējamu turpmāku izmeklēšanu.

Apskatot aprakstīto finanšu pakalpojuma sniedzēja rīcības modeli no prevencijas prizmas, autora ieskatā, tas būtu samērīgi tikai tajā gadījumā, ja Noteikumos paredzētā padziļinātā klienta izpēte attiecināta uz darījumu attiecību nodibināšanas stadiju. Proti, finanšu pakalpojumu sniedzējs veic sākotnējo klienta izpēti un, konstatējot pazīmes, kas varētu liecināt par iespējamu prettiesisku potenciālā klienta nolūku, var atteikt finanšu pakalpojumus. Ja šo situāciju apskata jau stadijā, kad finanšu pakalpojuma sniedzējs ir kļuvis par nozieguma vietu, tad klienta netieša brīdināšana un darījumu attiecību izbeigšana nav mērķorientēta. Tomēr tā notiek, turklāt tas ir nevis izņēmums, bet drīzāk standarta rīcība.

Autora ieskatā, finanšu pakalpojumu sniedzēju prakse klientu izpētes procesā zināmā mērā ir profesionalitātes jautājums, tomēr ne mazāk tas ir pakārtots uzraudzības iestādes ekspektācijām, kas ir pamatotas ar vēsturisko pieredzi, realizējot uzraudzības funkciju.

Laiks pārmaiņām

Šīs negatīvās blaknes, protams, var labot. Lai to efektīvi īstenotu, ieteicams atmest pagātnes stereotipus un finanšu pakalpojumu sniedzējus jau pirmšķietami neturēt aizdomās par līdzdalību klientu pastrādātos noziegumos. Ir notikušas būtiskas izmaiņas finanšu sektorā, Finanšu izlūkošanas dienests ir transformējies kvalitatīvi citā līmenī un ir viens no veiksmīgiem darbības modeļiem globālajā kartē. Tāpat tiesībaizsardzības iestādes ir apliecinājušas savas spējas finanšu noziegumu izmeklēšanā.

Tieši tāpēc, autora ieskatā, ir laiks pārcelt smaguma centru atpakaļ no privātā sektora uz valsts sektoru, kur uzraugi veic savu darbu, nepieļaujot ienākt tirgū negodīgiem spēlētājiem, un Finanšu izlūkošanas dienests ciešā sadarbībā ar tiesībaizsardzības iestādēm nodrošina efektīvu pierādījumu iegūšanu. Finanšu pakalpojumu sniedzēju praksi iztaujāt klientus un pieprasīt dokumentus vajadzētu īstenot tikai kā izņēmuma metodi situācijās, kad citas izpētes iespējas ir izsmeltas, un šāda intervence ir samērīga ar risku, kuram pakļauts finanšu pakalpojumu sniedzējs.

Mūsdienu tehnoloģijas nodrošina iespēju veikt klientu izpēti pietiekamā apmērā bez tieša un cieša kontakta ar pašu klientu. Informācijas apjoms, kas savākts un kalpo par pamatojumu finanšu pakalpojuma sniedzēja ziņojumam Finanšu izlūkošanas dienestam, ir pilnīgi pietiekams vairumā gadījumu, izmantojot OSINT.⁴ Finanšu pakalpojumu sniedzējiem nav jāizmeklē noziegumi, tā ir valsts prerogatīva.

Svarīgi izcelt, ka šo pārmaiņu realizācijai drīzāk ir nepieciešama visu iesaistīto pušu griba, nevis grozījumi normatīvajos aktos.