Pēdējos gados arvien vairāk tiek uzsvērta nepieciešamība mazināt klimata pārmaiņu negatīvo seku ietekmi. Lai sasniegtu izvirzītos vides mērķus, ir nepieciešams gan starptautiskajos, gan nacionālajos tiesību aktos izstrādāt tādu tiesisko regulējumu, kas veicinās pārmaiņas uzņēmējdarbības modeļos un piesaistīs ilgtspējīgu finansējumu, jo tas ir galvenais virzītājspēks klimata neitralitātes sasniegšanā. Tāpēc ir ieviesta Eiropas Savienības taksonomija, kas nodrošina kritēriju kopumu, lai virzītu uzņēmējdarbības nozares pretī ilgtspējīgai attīstībai. Raksta ietvaros tiks aplūkoti Eiropas Savienības taksonomijas ieviešanas aspekti un to sasaiste ar ilgtspējīgām finansēm.
Pirmie soļi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanā
Parīzes nolīgums, kuram pievienojusies Eiropas Savienība un visas tās dalībvalstis, ir pirmais starptautiskais līgums klimata jomā, kas nosaka trīs galvenās rīcības jomas vides mērķu sasniegšanai: ilgtspējīgs finansējums, tehnoloģijas un inovācijas, kā arī vispārējās informētības uzlabošana.1 Tāpat arī Eiropas Savienība ir pieņēmusi vairākus tiesību aktus, lai izpildītu no Parīzes nolīguma izrietošās saistības un mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi.
Par Eiropas Savienības ilgtspējas iniciatīvu sākumpunktu ir uzskatāms Eiropas Komisijas 2018. gada martā publicētais "Rīcības plāns: ilgtspējīgas izaugsmes finansēšana" (turpmāk – Rīcības plāns).2 Rīcības plānā noteiktie mērķi aptver arī kapitāla plūsmas pārorientēšanu uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem, finanšu risku (kas saistīti ar klimata pārmaiņām) mazināšanu, kā arī atklātības veicināšanu un finanšu sektora darbības ilgtermiņa seku izvērtēšanu. Savukārt 2019. gada decembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunu Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju – Eiropas zaļais kurss. Šīs stratēģijas mērķis ir līdz 2050. gadam nodrošināt siltumnīcefekta gāzu neto emisiju samazināšanu līdz nullei.3
Lai sasniegtu Rīcības plānā un Eiropas zaļajā kursā izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus, Eiropas Komisija pieņēma visaptverošu ilgtspējīgas finansēšanas tiesību aktu kopumu, t.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
