Turpinot sadarbību ar "Jurista Vārdu", patiesi priecājos tikties ar "Jurista Vārda" lasītājiem ne tikai kā viesredaktore un šīs slejas autore, bet arī piedāvājot rakstu, kurā aplūkoju, kas ir dziļviltojumi un kādi ir šīs tehnoloģijas radītie riski, kā arī izaicinājumi nacionālo un Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā.

Šīs nedēļas "Jurista Vārda" tematiskā numura ietvaros lielisku autoru sastāvā lasītājiem tiek piedāvāta iespēja iepazīties ar daudzpusīgu dezinformācijas tematikas analīzi, vērtējot to no dažādiem skatpunktiem. Piemēram, A. Judina rakstā sniegts komentārs par ierosinājumu kriminalizēt dziļviltojumu tehnoloģiju izmantošanu saistībā ar vēlēšanu procesu. Savukārt Z. Dāvida analizē Digitālo pakalpojumu aktu,¹ vērtējot dezinformāciju no patērētāju tiesību skatpunkta. Tajā pašā laikā R. Vītols savā rakstā vērš uzmanību uz dezinformāciju, analizējot to no datu drošības viedokļa, sūtot SMS publiskā iepirkuma ietvaros.

Tā kā šogad paredzētas vēlēšanas daudzās valstīs (piemēram, ASV, Austrijā, Beļģijā, Čehijā, Īrijā, Itālijā, Maltā, Moldovā, Turcijā, Apvienotajā Karalistē, Austrālijā, Kanādā u.c.), kā arī notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas, būtiski raisīt diskusiju, kā arī sniegt skaidrojumu, kā dezinformāciju var atpazīt un kāda ir dezinformācijas ietekme uz demokrātiskiem procesiem.

2024. gada 20. februārī Valsts prezidents E. Rinkēvičs nosūtīja Saeimas Prezidijam likumprojektu "Grozījumi Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā", kas 2024. gada 14. martā izskatīts pirmajā lasījumā.² Lai arī iecerētie grozījumi un komentāri par tiem palikuši ārpus šī tematiskā "Jurista Vārda" tvēruma, tomēr tie pieminami, jo "demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujama nepatiesas informācijas izplatīšana priekšvēlēšanu aģitācijas materiālos, jo īpaši tādēļ, ka politisko organizāciju (partiju) komunikācija ar sabiedrību, tostarp politiskā aģitācija, daļēji tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem".³

Autori šajā tematiskajā numurā sniedz atbildes gan uz minētajiem jautājumiem, gan citiem būtiskiem aspektiem dezinformācijas kontekstā. R. Bambals un I. Godmane sniedz skaidrojumu, kāda ir Latvijas rīcība dezinformācijas ierobežošanā, E. Jonins un M. Dvorovijs salīdzina un analīzē Ukrainas un Latvijas pieredzi dezinformācijas apkarošanā. Savukārt M. Katkovska sniedz skaidrojumu, kādā veidā atpazīt dezinformāciju, bet V. Zelče ar sava raksta starpniecību ļauj izprast, kas ir sazvērestības teorijas un kā tās darbojas praksē.

Lasītājiem tiek piedāvāts arī A. Rožukalnes raksts, kurā sniegts skaidrojums, kas ir viltus ziņas un kā tās var izpausties, ņemot vērā, ka viltus ziņas daļēji satur arī patiesas informācijas fragmentus. Tāpat pieminams, ka K. Rāviņa un G. Šantare savā rakstā analīzē tādu būtisku aspektu kā tiesības saņemt patiesu informāciju, vērtējot tiesības uz vārda brīvību un tendences Latvijas regulatora praksē. Savukārt P. Kellija analizē dezinformācijas ierobežošanu tiešsaistē, ievērojot vārda brīvības standartus.

Tematiskā numura ietvaros apskatīti arī ar dziļviltojumiem saistīti riski visdažādākajos kontekstos. Piemēram, J. Terjuhana vērtē centienus regulēt mākslīgā intelekta izmantošanu, apskatot šo jautājumu no manipulācijas ar sabiedrības domu skatpunkta. P. France pievēršas demokrātisko procesu aizsardzības jautājumam, vērtējot mākslīgā intelekta izraisītos riskus politiķu tēlam un vēlēšanām. Bet A. Sinijs savā rakstā vērš uzmanību uz ģeneratīvā mākslīgā intelekta riskiem dezinformācijas izplatīšanā plašsaziņas līdzekļos.

Lai interesanta lasīšana!