Lai gan Krimināllikums ir specifisks nozares likums, tas vienmēr ir guvis plašu ievērību ne tikai likumdevēja un profesionāļu aprindās, bet arī sabiedrībā kopumā. Tādēļ atšķirībā no daudziem citiem šis likums nekad nav "gulējis aizmirstībā", jo vienmēr ir kādi objektīvi apstākļi, sabiedriskais vai politiskais spiediens, kura ietekmē nemitīgi top aizvien jauni priekšlikumi grozījumiem. Līdz ar to Krimināllikums, kā saka sadzīves valodā, faktiski Saeimā vienmēr ir "atvērts" jeb pakļauts izmaiņām.

Likuma sākotnējā redakcija radusies sarežģītos ap­stākļos, ko raksturo pārejas periods no padomju tiesību sistēmas uz neatkarīgas, demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtu un skatījumu uz noziedzīgiem nodarījumiem un atbildību par tiem. Tiesību avoti, kas šodien ir pašsaprotami, tolaik vēl nevarēja būt lieli balsti un arī informācijas ieguves iespējas un metodes nekādi nelīdzinājās mūsdienām. Tāpēc šis nozīmīgais tiesību akts bija daudzu gadu (1991–1998) darba rezultāts,¹ kas noslēdzās ar pieņemšanu galīgajā lasījumā 1998. gada 17. jūnijā. Tā paša gada 8. jūlijā Valsts prezidents to izsludināja, bet 15. oktobrī Saeima pieņēma īpašu likumu par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību. Krimināllikums stājās spēkā 1999. gada 1. aprīlī.

Krimināllikuma izstrādes gaitu pusgadu pirms tā pieņemšanas trešajā lasījumā īpaši izvērsti ir aprakstījusi Latvijas Universitātes lektore un likuma izstrādes darba grupas dalībniece Mg. iur. Agra Reigase. Viņa stāsta, ka, uzsākot darbu pie Latvijas Republikas Kriminālkodeksa, pakāpeniski tika izstrādāta šī likumprojekta koncepcija, nosakot kodeksa veidošanas pamatus un darba virzienus un uzsverot, ka kriminālajā likumdošanā jāizdara principiāli pārveidojumi. Proti, līdztekus normām, kuras būtu lietderīgi saglabāt, kodeksā bija paredzētas arī jaunas nodaļas un panti, ņemot vērā starptautisko tiesību aktus, kuriem pievienojusies Latvijas Republika; likumus, kas tiek pieņemti valstī politiskās, ekonomiskās un sociālās dzīves jautājumu regulēšanai; Rietumvalstu (galvenokārt Eiropas) krimināltiesību normatīvos aktus; kā arī plaši izmantojot Latvijas 1933. gada Sodu likuma normas, u.c. "Saskaņā ar šo koncepciju darbs kriminālajā likumdošanā bija jāveic divos virzienos: 1) izstrādājot jaunu Kriminālkodeksa projektu, paredzot šim darbam, kā arī projekta apspriešanai un izvērtēšanai ilgāku laika periodu; 2) spēkā esošajā Latvijas Kriminālkodeksā nekavējoties izdarīt grozījumus, papildinot to ar jauniem pantiem un pat veselām nodaļām, pārstrādājot vai pat atceļot novecojušās normas."²

Kā savās atmiņās dokumentējusi A. Reigase, jaunā Kriminālkodeksa projekta izstrāde bija uzticēta ar Augstākās padomes prezidija 1990. gada 18. oktobra lēmumu izveidotai darba grupai. Par tās vadītāju apstiprināja toreizējo Latvijas Advokātu kolēģijas prezidija priekšsēdētāju Dr. iur. Aivaru Niedri, bet par locekļiem – ģenerālprokurora vietnieku J. Ancānu, Prokuratūras nodaļas priekšnieku I. Gravu, Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieku P. Gruziņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāju Dr. iur. U. Krastiņu, tieslietu ministra vietnieku A. Krūmiņu, Policijas akadēmijas Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāju, tiesību doktoru O. Rudzīti un Iekšlietu ministrijas pārstāvi A. Silavu. Pēc trim gadiem darba grupā tika iekļauta arī A. Reigase.

Virzoties uz jauno Kriminālkodeksu, līdz tā iesniegšanai Saeimā secīgi tapa projekta trīs varianti. Laikā no 1991. līdz 1994. gadam tika izstrādāts projekta pirmais variants. Oficiāla atsauksme par to tika prasīta visām ministrijām, Ģenerālprokuratūrai, Augstākajai tiesai, Zvērinātu advokātu kolēģijai, Latvijas Universitātes Juridiskajai fakultātei, Juristu biedrībai un citām iestādēm. Turklāt pēc darba grupas iniciatīvas ar Sorosa fonda Latvijas nodaļas finansiālo atbalstu Kriminālkodeksa projekts tika pārtulkots angļu valodā un nosūtīts vairākiem ārzemju ekspertiem. 1994. gada vasarā darba grupa saņēmusi viņu atsauksmes un pat uzņēmusi vizītē Rīgā, lai apspriestu projekta pirmo variantu. "Kā norādīja minētie eksperti, viņi nepārstāvēja vienotu komandu, bet iesniegto projektu bija studējuši katrs atsevišķi. Tāpēc atsevišķos jautājumos arī starp viņiem bija atšķirīgi viedokļi, taču vairākumā problēmu ekspertiem bija kopīgs viedoklis. Turklāt tika uzsvērts, ka nav reāli diskutēt par katru projekta pantu, bet galvenā uzmanība jāpievērš atsevišķu problēmu risinājuma tendencēm pasaulē, kā arī attiecīgu institūtu definējumam projektā. Visumā atzinīgi tika vērtēts darba grupas trīs gadu pūļu rezultāts, radot Kriminālkodeksa projektu. Eksperti uzsvēra, ka projekts atbilst Eiropas demokrātisko valstu likumu izpratnei un atziņām par cilvēka tiesībām, pienākumiem un atbildību. Taču izskanēja arī iebildumi un šaubas atsevišķos jautājumos."³ Jāpiebilst, ka Kriminālkodeksa projekta pirmais variants tika izvētīts arī Berlīnes Humbolta universitātē, kurā pēc tās uzaicinājuma viesojās darba grupas locekļi A. Niedre un U. Krastiņš.

Apkopojot visus viedokļus un atsauksmes, tika turpināts darbs pie projekta otrā varianta. "Kriminālkodeksa projekta izstrādes turpināšanai tieslietu ministrs R. Apsītis 1994. gada 28. oktobrī izveidoja jaunu darba grupu (faktiski samazināja iepriekšējās grupas sastāvu), par vadītāju atkārtoti nosakot A. Niedri, bet par locekļiem – P. Gruziņu, U. Krastiņu, A. Reigasi un A. Silavu."⁴ 1995. gada pavasarī Kriminālkodeksa projekta otrais variants tika iesniegts tieslietu ministram un atkal nodots arī tulkošanai angļu valodā. Pēc tam atsauksmes sniegšanai tulkojums nonāca Eiropas Padomes speciālistu rīcībā, kuri 1995. gada septembrī ieradās Rīgā, lai to apspriestu. Tam sekoja vēl citas plašas daudzu iesaistīto diskusijas, zinātniskās konferences. Visbeidzot, 1995. gada 25. oktobrī Tieslietu ministrija iesniedza Kriminālkodeksa projektu Valsts kancelejā. Tas gan beidzās ar secinājumu – darbs pie projekta jāturpina. Šim nolūkam tieslietu ministrs 1996. gada 29. februārī atkal izveidoja jaunas skaitliski mazākas kodeksu izstrādāšanas darba grupas, tai skaitā Kriminālkodeksa projekta izstrādāšanas darba grupā tika iekļauts A. Niedre kā grupas vadītājs un locekļi U. Krastiņš un A. Reigase. Vienlaikus izveidoja arī Kriminālkodeksa, Kriminālprocesa kodeksa, Administratīvo pārkāpumu kodeksa, Civilprocesa kodeksa un Darba likumu kodeksa projektu koordinācijas grupu.

Jau atkal apkopojot visas saņemtās atsauksmes un viedokļus, kā arī vēlreiz salīdzinot projektu ar citu valstu normatīvajiem aktiem un starptautiskajiem standartiem, Kriminālkodeksa projekta izstrādes darba grupa 1996. gada 1. aprīlī iesniedza Tieslietu ministrijai projekta kārtējo – trešo variantu. Kā norāda A. Reigase, tajā bija veikti vairāki būtiski labojumi, tai skaitā mainīts projekta nosaukums, turpmāk to dēvējot par Latvijas Republikas Krimināllikumu. Taču, neraugoties uz jau paveikto, jo­projām tika saņemti priekšlikumi un projektu atkal vajadzēja koriģēt. Tā, piemēram, šai periodā Krimināllikuma projekta pilnveidošanas darbā aktīvi iesaistījās Ģenerālprokuratūra, kas viena pati darba grupai izskatīšanai iesniedza vairāk nekā 250 priekšlikumu, bet vēl no pašmāju un ārvalstu speciālistiem tādu bijis vairāki simti. Visbeidzot, likumprojekta gala variantu 1996. gada jūnijā darba grupa iesniedza Tieslietu ministrijai, bet 1996. gada 30. jūlija sēdē to jau skatīja Ministru kabinets, atbalstot likumprojekta iesniegšanu Saeimā. Tas notika jau tā paša gada augustā, un pēc Saeimas Prezidija ierosinājuma minētais projekts tika nodots izskatīšanai astoņām Saeimas komisijām, par atbildīgo nosakot Aizsardzības un iekšlietu komisiju. Līdztekus tam 1996. gada jūlijā Krimināllikuma projekta trešais variants tika arī publicēts, tādēļ "šai laikā projektu apsprieda trīs līmeņos – Saeimas komisijas, juristi un plaša sabiedrība".⁵

1997. gada 6. februāra sēdē likumprojekts Saeimā tika pieņemts pirmajā lasījumā, un vēl apmēram pusotru gadu turpinājās darbs pie tā pilnveides. Jau atkal sekoja simtiem dažādu priekšlikumu. Tā, piemēram, atskatoties uz šo laiku, A. Niedre apkopojis, ka pēc projekta izskatīšanas otrajā lasījumā Saeimas atbildīgajā komisijā kopumā vēl bija saņemts un apspriests ap 900 priekšlikumu.⁶

Laikā, kad likumprojekta pieņemšana bija jau nonākusi finiša taisnē, tā izstrādes darba grupas dalībniece A. Reigase uzsvēra, ka "jaunais Latvijas Republikas Krimināllikums, kura izstrādāšanu un pieņemšanu diktē principiāli jauni sociālie, ekonomiskie, politiskie un morālie sabiedrības dzīves un darbības nosacījumi Latvijā, tiek veidots atbilstoši tiesiskās valsts koncepcijai. Patlaban, protams, grūti paredzēt, cik efektīvas būs Krimināllikumā iekļautās normas, apkarojot noziedzību Latvijā, nostiprinot tiesisko kārtību un aizsargājot tās iedzīvotājus pret noziedzīgiem nodarījumiem. To parādīs jaunā Krimināllikuma normu piemērošana praksē".⁷ Un prakse liecina, ka, neraugoties uz 25 gadu spēkā esību, diskusijas un darbs pie Krimināllikuma pilnveides faktiski turpinās joprojām.

Tādēļ, atzīmējot likuma jubilejas faktu, šis "Jurista Vārds" atskatās uz Krimināllikuma tapšanas vēsturi un neatkarīgās Latvijas krimināltiesību attīstību, vēršot skatu arī nākotnē – kādi grozījumi tajā vēl ir plānoti, bet kādi – pat nepieciešami. Kā savās atstātajās liecībās uzsvēris likuma izstrādes darba grupas ilggadējais vadītājs A. Niedre, ieguldījuši ir daudzi, "tomēr īpaši jāuzsver Latvijas Universitātes krimināltiesisko zinātņu katedras kolektīva ieguldījums Krimināllikuma tapšanā". Tādēļ arī šajā "Jurista Vārdā" savās atmiņās par likuma izstrādi dalās tās darba grupas ilggadējais loceklis, kurš pārstāvēja katedru un ir viens no Latvijas krimināltiesību doktrīnas veidotājiem, – profesors Uldis Krastiņš, savukārt par ieguldījumu Krimināllikuma skaidrošanā un krimināltiesībās kopumā ar atsevišķu materiālu vēl ir godināta arī profesore Valentija Liholaja.