Pēdējos mēnešos Latvijā aizvien vairāk saasinājušās diskusijas par vārda brīvību, it īpaši masu mediju darbības laukā.

Daži piemēri. Februārī, Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā gadadienā, daudzi bija nepatīkami pārsteigti par lsm.lv karikatūru sērijas "Cūku komikss" attēliem, kur ukraiņu karavīri bija attēloti kā cūkas (vienlaikus – vēstījums bija Ukrainas armiju atbalstošs), un, ņemot vērā sabiedrības spiedienu, Latvijas Televīzija lēma par šīs karikatūru sērijas slēgšanu.

Martā Rīgas apgabaltiesa pieņēma spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā, ar kuru faktiski pievienojās (tikai samazināja naudas soda apmēru) rajona tiesas 2023. gada spriedumā izteiktajiem secinājumiem par to, ka NEPLP ir pamatoti sodījusi portālu tvnet.lv par gadījumu, kad žurnālists ļāva Saeimas deputātam Aleksejs Rosļikovam salīdzināt iespējamo Krievijas pilsoņu izraidīšanu no valsts, ja viņi nebūs nokārtojuši valsts valodas eksāmenu, ar deportācijām – vārdu, kas, NEPLP ieskatā, Latvijā saistās ar padomju okupācijas režīma īstenotajām 1941. un 1949. gada masveida izvešanām. Tiesas ieskatā, žurnālistam bija pienākums nodrošināt raidījuma precizitāti un neitralitāti un iebilst Rosļikova teiktajam.

5. aprīlī tika publiskota Latvijas Radio darbinieku vēstule "Vārda brīvības robežas sašaurinās", norādot, ka "ir situācijas, kad, prognozējot naida vilni, žurnālisti nevēlas veidot saturu par diskutabliem tematiem vai arī to atspoguļojumā sevi cenzē" un ka "Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā vārda brīvības robežas ir vēl vairāk sašaurinājis – no medijiem, jo īpaši sabiedriskajiem, tiek sagaidīts tikai "patriotisks" saturs, bet "pamatstraumei" pretēja viedokļa izskanēšana tiek novērtēta kā medija pretvalstiska rīcība". Šai vēstulei atkal sekoja pretreakcija, sabiedrībai diskutējot, piemēram, par to, kas Krievijas – Ukrainas karā būtu uzskatāms par "pamatstraumei" pretēju viedokli, ja reiz Latvijas likumi skaidri aizliedz gan tiešu, gan netiešu aicinājumu uz karu, militāru konfliktu vai vardarbību.

8. aprīlī Rīgas pilī notika Valsts prezidenta rīkota diskusija par sabiedrisko mediju attīstību, kurā, klātesot ne vien žurnālistiem, bet arī politiķiem, viedokļu sadursmes turpinājās. No vienas puses, izskanēja aicinājumi žurnālistiem darboties saskaņā ar valsts drošības un demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzības interesēm (t.s. pašaizsargājošās demokrātijas princips), no otras – bažas par žurnālistu profesionālās brīvības ierobežošanu un pat pārmetumi par centieniem no sabiedriskajiem medijiem sagaidīt nedemokrātiskām valstīm raksturīgo "valsts mediju" uzvedību.

Paralēli tam paradoksālā kārtā – vismaz kopš pandēmijas – lielā daļā sabiedrības valda pārliecība, ka ne vien sabiedriskie, bet arī privātie mediji nepauž pietiekami lielu viedokļu dažādību un "apkalpo" tikai eliti. Tādēļ "īstā patiesība" ir jāmeklē sociālajos tīklos, kur, cits citu atbalsodami, savā "burbulī" un "realitātē" gandarījumu var gūt visekstrēmāko un dīvaināko ideju piekritēji. Šādiem sabiedrības locekļiem vairs nav vajadzīgs neviens masu medijs – viņi dzīvo sociālo tīklu pasaulē, uz kuru neattiecas nekādi žurnālistikas un preses darba un ētikas principi.

Šī ir dilemma, kurai nedrīkstētu nepievērst uzmanību. No vienas puses – daudzos aspektos pārregulētā mediju vide Latvijā, pret kuru prasības izvirza gan politiķi, gan plašāka sabiedrība, un agresīvus uzbrukumus izvērš visa spektra populisti. No otras puses – sociālie tīkli, kas faktiski neregulēti, taču ieņem aizvien lielāku nozīmi sabiedrības procesos.