Eiropas Pamattiesību un brīvību hartas (turpmāk – Harta) 16. pants skan šādi: "Darījumdarbības brīvību atzīst saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi."

Satversmes tiesa nule lietā par aizliegumu turēt dzīvniekus, ja tās galvenais mērķis ir kažokādu ieguve, atzina, ka Satversmes 105. panta tvērumā ietilpst uzņēmējdarbības brīvība¹ Hartas izpratnē.² Tiesa spriedumā neizvērsa šo tiesību normu saturu, bet tiesneša Dr. iur. J. Neimaņa redzējums atrodams tiesneša atsevišķajās domās lietā Nr. 2022-28-03.³ Lai arī tiesnesis Neimanis sniedza ieskatu uzņēmējdarbības brīvības jēdzienā, viņš nonāca pie secinājuma, ka šīs tiesību normas aptver Satversmes 106. pants. Šo dažādo redzējumu kontekstam "Jurista Vārda" lasītāji tiks iepazīstināti ar uzņēmējdarbības brīvības saturu Eiropas Savienības tiesībās.

I. Uzņēmējdarbības brīvības ģenēze Eiropas Savienības tiesībās

Eiropas Savienības tiesas (EST) spriedumos un daļā akadēmiskās diskusijas par Hartas 16. pantu varam lasīt, ka uzņēmējdarbības brīvība ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu tiesību sistēmās atrodams tiesību princips,⁴ kas tādēļ ieņem ES tiesību principa rangu un Hartas sagatavošanas laikā pamatoti tika iekļauts tās regulējumā.⁵

Arī Hartas paskaidrojumos, kuriem ir izstrādes materiāla nozīme Hartas normu interpretācijā,⁶ skaidrots: "Šis pants ir balstīts uz Tiesas judikatūru, kas atzīst brīvību veikt saimniecisku darbību vai komercdarbību (skat. 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold, Recueil, 1974., 491. lpp., 14. punktu, un 1979. gada 27. septembra spriedumu lietā 230–78 SpA Eridania un citi, Recueil, 1979., 2749. lpp., 20. un 31. punktu) un brīvību slēgt līgumus (skat. inter alia spriedumu lietā Sukkerfabriken Nykøbing, lieta 151/78, Recueil, 1979., 1. lpp., 19. punktu, un 1999. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-240/97 Spānija/Komisija, Recueil, 1999., I–6571. lpp., 99. punktu) un uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 119. panta 1. un 3. punktu, kuros atzīst konkurences brīvību. Protams, šīs tiesības jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un attiecīgo valstu tiesību aktus. Tām var piemērot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos ierobežojumus."⁷

Iedziļinoties EST judikatūrā par periodu pirms Hartas pieņemšanas, pētnieki konstatējuši, ka par uzņēmējdarbības brīvību tiesa spriedusi tikai divreiz. Savukārt citos judikatūru veidojošos spriedumos tā piemēroja citus tiesību principus – brīvību izvēlēties nodarbošanos vai veikt saimniecisko darbību.⁸ Arī atmiņās par Hartas tapšanu var noprast, ka uzņēmējdarbības brīvības konkretizēšana Hartā, pamatojot to ar vispārēja ES tiesību principa atzīšanu EST judikatūrā, drīzāk bija politisks kompromiss.⁹ Principa nodalīšana atsevišķā pantā bija primāri Hartas sagatavošanas konferences¹⁰ politiskā griba. Tomēr tālāk rakstā redzēsiet, ka faktiski Hartas 16. pants ir sakopojis iepriekšējā judikatūrā konkretizētās tiesības uz brīvu un godīgi konkurenci un līgumu slēgšanas brīvību.