Sengrieķu filozofa Protagora (Πρωταγόρας) uzskatus raksturo atziņa: "Cilvēks ir visu lietu mērs; esošo, ka tās ir, un neesošo, ka to nav."¹ Pavirša šīs domas uzlūkošana var maldināt par tās vienkāršumu, savukārt dziļāka prātošana ietver risku nogrimt vēl lielākā neizpratnē. Cilvēks, kurš vēlas atrast sākotni relatīvisma idejām, šo teikumu uzlūkos ar uzsvaru uz vārdu "mērs", mēģinot pamatot vienas vienīgas patiesības neiespējamību un visu uzskatu atkarību no cilvēka subjektivitātes, kā to aprakstīja Platons dialogā starp Sokratu un Teaitētu.² Savukārt tas, kurš mēģinās pievērsties jēdzienam "cilvēks", atklās, ka Protagors tika izraidīts no Atēnām par ķecerību un viņa grāmatas tika publiski sadedzinātas otras viņa slavenākās atziņas dēļ: "Par Dieviem es nevaru droši zināt, vai tie eksistē vai neeksistē. Ir daudzas lietas, kas neļauj to uzzināt, it īpaši šī temata neskaidrība un cilvēka mūža īsums."³

Kādu nozīmi šīm tēzēm iespējams piešķirt pēc vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem? Ar kādiem raksturlielumiem sevi asociē mūsdienu cilvēks – antropocentrismu, sekulārismu, abiem diviem vai vēl ko citu? Šo jautājumu krustugunīs autore saskatīja nepieciešamību izstrādāt pētījumu par visu lietu mēru jurisprudencē.

I. Saprātīguma nozīme cilvēku lietās

1.1. Cilvēks kā saprātīga būtne

Antropoģenēzes teorijā par cilvēku izcelšanos ir sastopami vairāki cilvēku (Homo) ģints pārstāvju iedalījumi pēc piederības sugai atbilstoši to attīstības pakāpei, un ir pieņemts, ka šodienas pasaulē dzīvojošais cilvēks tiek dēvēts par "mūsdienu saprātīgo cilvēku" jeb Homo sapiens sapiens,⁴ ar kuru ir noslēdzies cilvēces evolūcijas process pirms aptuveni 160 000–90 000 gadu.⁵ Uz šo faktu bāzes iespējams izvirzīt divas būtiskas tēzes: 1) saprātīgums kā īpašība ir galvenā iezīme, kam tiek piešķirta nozīme, identificējot cilvēka attīstību mūsdienās, 2) saprātīgums ir cilvēka attīstības augstākais punkts, nošķirot to no stāvstājas (Homo erectus), darbīguma (Homo ergaster) un prasmīguma (Homo habilis). Tādējādi šī pētījuma fundamentāls pamats ir apziņa, ka saprātīgums ir visas cilvēces galvenais un augstākais mērs.

Termins Homo sapiens tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "gudrais, inteliģentais cilvēks".⁶ Savukārt inteliģences jēdziens tiek saistīts ar saprātīgas domāšanas spējām, kultūras vērtību un ideālu respektēšanu – tas ir prāta un jūtu attīstības līmenis; problēmu racionālas risināšanas spēju līmenis; kompleksa domāšanas un spriešanas spēja, kas balstās uz intelektu kā šīs spējas potenciālu.⁷ Tādējādi ir saprotams, kāpēc latviešu valodā Homo sapiens tiek tulkots kā "saprātīgais cilvēks" – cilvēks, kurš ir iemācījies ne vien taisni stāvēt uz divām kājām, izgatavot darbarīkus un apmierināt savas bioloģiskās vajadzības, bet arī izmantot savas (proporcionāli savam ķermenim)⁸ lielās smadzenes – attīstot saprātu augstākajā līmenī, kas to atšķir no citām dzīvām būtnēm.

"Sociālo smadzeņu hipotēze" izskaidro to, kāpēc cilvēki tiek dēvēti par sociālām būtnēm – cilvēku smadzeņu apjoms (ratio) evolūcijas rezultātā ir palielinājies, pozitīvi korelējot ar spēju veidot sociāli kompleksas attiecības sabiedrības locekļu starpā – gan strukturāli lielas sociālās sistēmas, gan arī sociāli dziļas un sarežģītas savstarpējās attiecības pāros.⁹ Šī spēja dzīvot sabiedrībā ir devusi iespēju uzkrāt informāciju ne vien kā indivīdiem, bet arī kā sabiedrībai kopumā, tādējādi nodrošinot informācijas kontinuitāti arī pēc atsevišķu indivīdu nāves, kas dod iespēju cilvēkiem kļūt arvien inteliģentākiem.¹⁰ Tas pavēra durvis uz cilvēku skaita palielināšanos un organizēšanos arvien lielākās kopienās (pilsētās, valstīs),¹¹ kas neizbēgami nozīmēja arī sabiedrības stratifikāciju, nevienlīdzību un nepieciešamību pēc regulācijas. Šo notikumu rezultātā cilvēks tiek dēvēts arī par tiesisku būtni jeb personu – tiesisko attiecību dalībnieku, kam piemīt tiesībspēja un rīcībspēja, kuru sabiedrībā identificē pēc viņa sociāli nosacītajām un individuālajām īpašībām.¹²

Ieskicējot vispārīgu antropoloģisku izpratni par mūsdienu saprātīgo cilvēku, iespējams konkrētāk pievērsties cilvēka kā sociālas un tiesiskas būtnes pētniecībai. Vēl pirms 18. gs. ieviestā termina Homo sapiens, 4. gs. p.m.ē. pamatus bioloģiskajai taksonomijai lika sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης), tostarp klasificējot cilvēku kā saprātīgu dzīvnieku.¹³ Viņš pauda uzskatu, ka cilvēks, izmantojot savu intelektu un attīstot tikumu, var būt vislabākais no dzīvniekiem, taču bez vērtībām un tikumiem cilvēks kļūst par sliktāko un mežonīgāko dzīvnieku, kurš atsakās no taisnīguma iekāres un alkatības vārdā; savukārt taisnīguma nodrošināšana ir politiskās sabiedrības pamatprincips, kas cilvēkus saista kopā valstīs.¹⁴ Vienlaikus jāatzīmē, ka sengrieķu kultūrai ir raksturīga uzticēšanās cilvēka prātam vispār – "gudrajam likumi nav vajadzīgi, jo viņu vada paša prāts, taču nekrietnais no likumiem tāpat labāks nekļūst",¹⁵ turpretī mūsdienu sabiedrībā pilnīga uzticēšanās cilvēka patstāvīgai spējai atšķirt labo no ļaunā nav raksturīga – arvien vairāk ir normatīvo tiesību aktu un tikpat daudz nekrietnuma izpausmju, kuras ar tiem regulēt.

1.2. Saprātīguma jēdzieniskais ietvars

Saprātīguma vārda sakne un koncepta instrumentālais balsts ir saprāts – cilvēka apziņas raksturotājs, kurā dominē prāta darbība, loģiskas domāšanas un spriešanas spējas; tas ir orientēts uz augstākā līmeņa sociāliem mērķiem un virza domu uz patiesību.¹⁶ Ļoti trāpīgi par saprātu ir izteicies arī Cicerons (Marcus Tullius Cicero): saprāts ir vienīgā lieta, kas mums dod tik daudz priekšrocību salīdzinājumā ar zvēriem – ar tā palīdzību mēs spējam izdarīt pieņēmumus, argumentēt, pierādīt, diskutēt, īstenot savas idejas un sasniegt savus mērķus. Lai gan pašu zināšanu daudzums katram ir bezgalīgi atšķirīgs, tomēr saprāta spēja gūt zināšanas noteikti piemīt visiem cilvēkiem.¹⁷

Saprātīgajā (t.i., labākajā) mūsu būtnes daļā ir ieslēgta tikumība, turklāt ārpus tikumības nav vispār nekā laba – tā uzskatīja stoiķis Seneka (Lucius Annaeus Seneca).¹⁸ Aristoteļa ieskatā, tikumība ir apzinātas izvēles ceļā iedibinājusies noturīga rakstura kvalitāte, kas atrodas līdzsvarā jeb vidū starp divām galējībām (par daudz un par maz),¹⁹ tādējādi tikums ir augstākā labuma nosacījums, vispilnīgākais cilvēka stāvoklis, kas izriet no saprāta.²⁰ Savukārt augstākais labums jeb laime (sengrieķu valodā εὐδαιμονία [eudaimonia]) ir vienīgais cilvēciskais labums, kas ir vēlams pats par sevi, nevis kā līdzeklis kāda cita mērķa sasniegšanai²¹ – laime ir tāda aktivitāte, kurā izpaužas tikumība, bet pilnīga laime ir cilvēka izpausme vislabākajā aktivitātē – filozofiskā apcerē, kuru veic cilvēka saprātīgā daļa.²² Citiem vārdiem sakot, saprāts nodrošina tikumību, savukārt tikumība – laimīgu dzīvi (augstāko labumu).

Ideālā variantā, apvienojot cilvēku tiekšanos pēc augstākā labuma, kas visas valsts (tautas) mērogā nozīmē vēl lielāku, pilnīgāku, dievišķāku labumu,²³ valstiski sasniedzamā augstākā labuma faktiskais mērķis ir "padarīt pilsoņus krietnus, lai tie veiktu skaistus darbus".²⁴

Tātad tiesības un tiesiskums nevar būt valsts mērķis pats par sevi – tiesību normas ir veids, kādā valsts palīdz cilvēkiem saprast, kā rīkoties labi, pareizi, taisnīgi, lai nodrošinātu labas dzīves vērtības. Protams, nedz valsts, nedz sabiedrība nevar izvirzīt universālu "laimes nesamības kritēriju", taču, pieņemot, ka laime ir saprātīgs dzīvesveids un pilnvērtīga saprāta izmantošana, mēs varam izmantot lakonisko saprātīguma kritēriju.

Rezumējot – ikkatram un visiem kopā mērķis pats par sevi ir iespējami labākā (laimīgākā) dzīve, un tās priekšnoteikumi iegūstami un piepildāmi caur saprātu, tādēļ saprātīgums ir tā mēraukla, kuras gaismā mums būtu jāaplūko dzīve kopumā un atsevišķas tās daļas, tostarp tās, kas attiecas uz valsts varas izlietošanu.

1.3. Jurisprudence kā saprāta produkts

No cilvēka saprātīguma izriet piekrišana valstij kā iekārtai un normu kopumam – mēs saprotam, ka ir nepieciešama kārtība, tāpēc ievērojam tiesību normas, lai citi ievērotu tās attiecībā pret mums. Gadsimtiem ilgi krājot izpratni par dabiskajām tiesībām, cilvēka vērtību un racionalitāti, mūsdienu konstitucionālās demokrātijas valsts modeļa pamatā ir nostabilizējies uzskats, ka ikviens ir pietiekami gudrs, lai tam dotu tiesības uz pašnoteikšanos.²⁵ Bet ko mēs saprotam ar dabiskajām tiesībām?

Saskaņā ar Hugo Grocija (Hugo Grotius) uzskatiem dabiskās tiesības ir patiesa saprāta pavēle (dictatum rectae rationis): dabisko tiesību zināšanu avots ir saprāts, tas ir visu cilvēcisko likumu nemainīgs un mūžīgs pamats un standarts.²⁶ Dabisko tiesību "dabiskums" nav uztverams burtiski – jābūtības normas nav iespējams izsecināt empīriskā ceļā no dabas, jo mēs nevaram definēt ideālus, skatoties uz realitāti, kas nekad nebūs ideāla, – vienīgais veids, kā to izsecināt, ir caur saprātu. Līdz ar to visas juridiskās koncepcijas un principi ir apriori (pretnostatījumā empīriskiem, kuri ir analītiski).