Atbilstoši Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem jau 2022. gadā pārrobežu nodarbinātības līmenis Eiropas Savienības iekšienē atgriezās pirmspandēmijas līmenī, sasniedzot aptuveni 1,8 miljonus pārrobežu darba ņēmēju.¹ Vienlaikus arvien izplatītāks kļūst arī attālinātais darbs, pakāpeniski paplašinot līdzšinējo izpratni par tradicionālo pārrobežu darbu un tāldarbu.² Līdz ar šīm tendencēm pieaug arī vienas vai vairāku robežu šķērsojošu maksātnespējas procesu skaita palielināšanās iespējamība, ņemot vērā, ka starptautisko investīciju un tirdzniecības paplašināšana ne vienmēr ir sekmīga. Zināmā mērā maksātnespēja ir uzskatāma par neizbēgamu tirgus darbības blakusproduktu³ un nodarbinātības jomas elementu.

Pārrobežu darbinieku prasījumus regulējošie normatīvie akti

Eiropas Savienības kontekstā darbiniekus pārrobežu maksātnespējas procesa gadījumā aizsargā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra direktīva 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā⁴ (turpmāk – Direktīva 2008/94/EK), kas tika pieņemta skaidrības un racionalitātes interesēs, apvienojot iepriekš spēkā esošo Direktīvu 80/987/EK⁵ un Direktīvu 2002/74/EK.⁶ Tā kā Direktīvā 2008/94/EK joprojām negrozīti saglabāta liela daļa abu iepriekšējo direktīvu normu,⁷ šajā rakstā ir iekļautas atsauces uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem, kas attiecas uz abām iepriekš spēkā esošajām direktīvām. Vienlaikus darbinieku aizsardzības jautājumi regulēti arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija regulā (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūrām⁸ (turpmāk – Regula 2015/848).

Latvijai ir saistoša arī Starptautiskās darba organizācijas konvencija Nr.