Tiesību psiholoģiskā izpratne akcentē, ka sabiedrība var uztvert dažas vispārpsiholoģiskas intences, kuras saistītas ar tiesībām, kā arī var pazīt vispārīgas strukturālas konstantes tiesību sfērā. Ņemot vērā to, ka pastāv noteiktas primārās simboliskās atbilsmes starp juridiskajiem stimuliem un primārajām emocionālajām reakcijām, kuras nosaka uztveres un psihes darbības veids, kļūst iespējama ne tikai vispārīgo strukturālo konstantu darbība, bet arī universālo perceptīvo konstantu iedarbība.

Jurisprudences tapšanas process, kas vēsturiski apvieno sakrālas jeb transcendentālas jurisprudences posmu (kur tiesības saistās ar ticību un sodu) un laicīgu jeb pozitīvo jurisprudenci (kur tiesības saistās ar darbu un pienākumu), lielā mērā balstās uz personības psiholoģiju. Lai arī brīdī, kad iedomājamā pasaule ar priekšstatiem par harmonisko tiesisko kārtību tika aizstāta ar detalizētiem birokrātiskiem priekšrakstiem, tika zaudēts vispasaules kārtības sakrālais statuss, tomēr pat mūsdienu juridiskie koncepti joprojām ir balstīti uz mitoloģiskās vispasaules kārtības universālijām. Raksta mērķis ir apkopot tiesību psiholoģiskās izpratnes īpatnības mūsdienu kontekstā.

Tiesību psiholoģiskās izpratnes vispārteorētiskie aspekti

Tiesiskā realitāte eksistē iespējamo izpausmju plašā diapazonā – tajā skaitā tiesiskās domāšanas stilos¹ un vēlamās tiesiskās kārtības mentālajos tēlos, tāpēc metafiziskajā dimensijā jurisprudence ir tiesību apziņa, kas izpaužas simbolos, jēdzienos un priekšstatos. Ideja, ka līdztekus normām un tiesiskajām attiecībām tiesību sfēra iekļauj arī tiesisko apziņu, emocijas, jūtas, zemapziņas reakcijas, intuīciju un cilvēka uzvedības ģenētiskās programmas,² ir institucionalizējusies daudzos zinātniskos pētījumos.³

Tiesību psiholoģiskā uztvere izceļ divas tiesību noteicošās īpašības: 1) tiesību spēju funkcionēt kā līdzeklim sabiedrības emocionālo reakciju organizēšanai un vadīšanai; 2) tiesību spēju mobilizēt subjektīvās asociācijas. Tieši šo īpašību kombinācija ļāva Leonam Petražickim⁴ raksturot tiesības kā "emociju valodu". Abas šīs tiesību īpašības var attiecināt uz simboliskās atmiņas funkciju, kas saistīta ar lingvistisko spēju attīstību un, plašākā kontekstā, arī ar simbolisko sistēmu attīstību, kas ir posms starp apkārtējās vides stimulu tiešo kategorizēšanu un to selektīvu salīdzināšanu ar attēliem un tiesību jēdzieniem. Tiesību sfērai zīmīgs ir arī tas, ka runātprasmes un simboliskās atmiņas attīstības izraisītās pārmaiņas ir ļāvušas cilvēkiem, balstoties uz līdzīgiem principiem, pārvaldīt citas simboliskās komunikācijas sistēmas, tostarp tiesību sistēmu, kuras elementi arī tiek sakārtoti, izmantojot atgriezeniskās saites fenomenu. Tas var izskaidrot viegli pamanāmas analoģijas starp tiesību uztveri un valodas uztveri – juridiskie termini un jēdzieni ir atraduši valodniecisko izpausmes formu, un šajā ziņā tiesības var tikt traktētas kā metajuridisks teksts,⁵ kas iekļauj gan kultūras jēgu, gan sociālās saskarsmes vēsturiskās formas.

Šeit īpaši svarīgi uzsvērt, ka apziņas attīstības procesā jēdzieni veidojas pirms runas, kas ļauj secināt, ka tiesību uztveres pamatā ir gan simboliskā atmiņa, gan atgriezeniskās saites fenomens, tomēr juridisko zīmju satura nenoteiktība mobilizē pirmslingvistiskos mehānismus, kas izraisa subjektīvu emociju pārdzīvojumu. No tiesību psiholoģiskās uztveres viedokļa tiesības funkcionē kā ekrāns, uz kura priekšraksti ļauj organizēt nozīmju plūsmu laikā un telpā.