Viens no izplatītākajiem saistības rašanās pamatiem ir tiesiski noslēgts līgums. Lai gan līgumi tiek slēgti ar nodomu sasniegt iecerēto rezultātu,¹ tie ne vienmēr tiek izpildīti. Tad aktuāls kļūst jautājums par līguma neizpildes radīto seku novēršanu. Viens no aizsardzības līdzekļiem pret nodarītajiem zaudējumiem ir prasījums par zaudējumu atlīdzību. Zaudējumu atlīdzības priekšnoteikums ir precīza zaudējumu apmēra noteikšana. Tas ir sarežģīts uzdevums, tādēļ līguma pusēm var rasties vēlme zaudējumu apmēru iepriekš noteikt līgumā jeb pielīgt t.s. iepriekš novērtētus zaudējumus. Iepriekš novērtēti zaudējumi ir Latvijā mazpazīstams tiesību institūts. Taču Augstākajai tiesai 2023. gada 30. marta spriedumā SKC-3/2023² (turpmāk – Spriedums) bija jāatbild uz jautājumu, vai Latvijā ir pieļaujams šis tiesību institūts. Ņemot vērā nepieciešamību attīstīt izpratni par iepriekš novērtētiem zaudējumiem Latvijas civiltiesību sistēmā, turpmāk sniegts vispārīgs apskats par iepriekš novērtētiem zaudējumiem un aplūkots šī tiesību institūta ārvalstu regulējums. Savukārt raksta noslēgumā analizēta iepriekš novērtētu zaudējumu pieļaujamība Latvijas civiltiesību sistēmā.

Iepriekš novērtētu zaudējumu vispārīgs apskats

Ar jēdzienu "iepriekš novērtēti zaudējumi" jāsaprot noteikts maksājums, kas iekļauts līgumā nolūkā segt cietušās puses paredzamo kaitējumu, kas izcelsies attiecīgās vienošanās pārkāpuma gadījumā.³ Vēsturiski iepriekš novērtētu zaudējumu joma ir attīstījusies kopsakarā ar līgumsoda regulējumu. Proti, vēsture norāda, ka precīzu zaudējumu apmēru ir bijis grūti noteikt pat pēc prettiesiskās rīcības izdarīšanas brīža. Tādēļ solījums veikt noteiktas naudas summas samaksu līgumiskas saistības pārkāpuma gadījumā kļuva par lietderīgu alternatīvu. Šāda veida tiesisko seku paredzēšana bija saistīta ar diviem tiesību institūtiem – iepriekš novērtētiem zaudējumiem un līgumsodu.⁴

Līgumsoda kā tiesību institūta saknes meklējamas jau Senajā Romā. Tā izcelsme ir saistīta ar sodīšanas ideju vispārīgi, nešķirojot tiesiskās attiecības pa nozarēm, kā to dara mūsdienās. Terminu "poeana" lietoja, lai apzīmētu jebkuru sodu, tātad gan par kriminālnoziegumiem, gan pārkāpumiem civiltiesiskajā (privāttiesiskajā) jomā. Personas civiltiesisko "sodu" noteica privāti – bez publiskās varas iejaukšanās (poeana privata).⁵ Viens no šiem privāto tiesību sodiem bija līgumsoda un iepriekš novērtētu zaudējumu priekštecis – stipulatio poenae. Senās Romas agrīnajās tiesībās tika atzīts, ka stipulatio poenae jēdziens ir nevis saistīts ar konkrētas summas samaksu, bet drīzāk līguma izpildījuma vērtības reizinājumu. Tas ir, līguma vērtības samaksu divkāršā vai trīskāršā apmērā, ja līgums netiek izpildīts. Tādējādi izpaudās stipulatio poenae piespiedu funkcija – pārliecināt parādnieku izpildīt līgumu.⁶ Jau romiešu tiesībās tika atzītas arī mūsdienās zināmās līgumsoda (un līdz ar to arī iepriekš novērtētu zaudējumu) priekšrocības. Proti, tas ne tikai motivē parādnieku izpildīt saistību, bet arī atbrīvo kreditoru no nepieciešamības novērtēt un pierādīt savu prasību par zaudējumu atlīdzību saistību neizpildes gadījumā.⁷

Kā viens no būtiskākajiem romiešu tiesību noteikumiem iepriekš novērtētu zaudējumu un līgumsoda aspektā ir jāmin tas, ka klasiskajās romiešu tiesībās līgumsodam nebija ierobežojuma. Neaprobežota līgumsoda princips tika pārņemts Francijā, Beļģijā, Itālijā, Portugālē un Spānijā.⁸ Romas stipulatio poenae institūtam viduslaikos un agrajos jaunajos laikos bija plašs pielietojums, un tas tika rūpīgi izstrādāts tiesību doktrīnā. Romiešu tiesībās netika apšaubīta tādu līguma noteikumu pastāvēšana, kuru mērķis ir ne tikai zaudējumu aprēķināšana, bet arī psiholoģisks spiediens uz parādnieku kārtīgi izpildīt saistības.⁹ Tomēr, attīstoties idejai par samērīguma principu līgumtiesībās, notika pakāpeniska atkāpšanās no šīs ekstrēmās nostājas. Lielākajā daļā Eiropas valstu tiesnesim tika piešķirtas pilnvaras mazināt ievērojami pārmērīgus līgumsodus.