Tiesību normu piemērošanas izpratne

Tiesību normu piemērošana no pārējiem tiesību normu īstenošanas veidiem atšķiras ar to, ka šeit, lai tiesības no "jābūtības" pārvērstos "esībā", starp jābūtību un esību stāv valsts tās institūcijas vai amatpersonas – tiesību normu piemērotāja pārstāvēta.² Tiesību normu īstenošana ir plašāks jēdziens nekā tiesību normu piemērošana. Tiesību normu īstenošana ir tiesību normās noteikto priekšrakstu ieviešana cilvēku uzvedībā, un tā var norisināties četros veidos: 1) tiesību izmantošana; 2) (aktīva) pienākumu izpildīšana; 3) (pasīva) pienākumu ievērošana; 4) tiesību normu piemērošana.

Pirmajos trīs veidos īstenojot tiesību normas, tiesību normas adresāts – subjekts – to veic pats. Piemēram, pilntiesīgs Latvijas pilsonis, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu, aktīvi izmanto tam piešķirtās tiesības un dodas vēlēt Saeimu. Savukārt persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents, sastāda Ministru kabinetu, vai arī darba devējs, kas uzņēmumā parasti nodarbina ne mazāk kā 10 darbiniekus, konsultējoties ar darbinieku pārstāvjiem, pieņem darba kārtības noteikumus ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no uzņēmuma darbības uzsākšanas dienas. Šajos gadījumos persona aktīvi izpilda tai ar tiesību normu uzlikto juridisko pienākumu. Pasīva pienākumu ievērošana ir tas tiesību normu īstenošanas veids, ko persona veic, par to attiecīgajā laika brīdī, iespējams, pat neiedomājoties. Proti, persona, skatoties viņas iemīļotākos ziņu raidījumus vakarā pie televizora, vienlaikus ievēro ar tiesību normām uzliktos juridiskos pienākumus – pasīvā veidā jeb atturoties no darbību izdarīšanas, kas aizliegtas ar tiesību normām, piemēram, neatņemot citai personai tās dzīvību, brīvību, īpašumu u.