Bērni spēj sniegt nozīmīgas ziņas un būt noderīgi liecinieki dažādos juridiskos procesos, tomēr pastāv daži noziedzīgu nodarījumu veidi kriminālprocesā, kuros bērnu liecībām ir sevišķi svarīga, reizēm izšķiroša nozīme. Bērnu liecības ieņem centrālo vietu, izmeklējot vardarbīgus noziegumus, kas veikti ģimene lokā, un vardarbīgus noziegumus pret bērniem, īpaši jāizceļ noziedzīgi nodarījumi pret bērnu tikumību un dzimumneaizskaramību.

Seksuāli noziegumi pret bērniem pamatoti tiek uzskatīti par komplicētu nozieguma veidu vairāku iemeslu dēļ. Personas, kuras veic seksuālus noziegumus pret bērniem, ievēro slepenību, izvairoties no pierādījumiem un lieciniekiem, kā arī cenšas ar dažādiem līdzekļiem panākt bērnu klusēšanu. Nereti nav iegūstami tieši pierādījumi, kas apliecina seksuālu vardarbību, tādi kā DNS materiāli, videoieraksti. Pret bērniem, it īpaši jaunākā vecuma bērniem, tiek veiktas seksuālas darbības, kas neatstāj medicīniski konstatējamus ķermeņa bojājumus. Cietušie bērni par seksuāliem noziegumiem ziņo novēloti, kas apgrūtina pierādījumu iegūšanu. Bērniem piemīt ierobežotas spējas pastāstīt, kas viņiem nodarīts, savukārt iespējamie pāridarītāji reti atzīst savu vainu. Izmeklējot seksuālus noziegumus pret bērniem, visbiežāk galvenie pieradījumi ir "liecība pret liecību" – vienā pusē ir bērns, kurš sniedz ziņas par seksuālu izmantošanu, savukārt pretējā pusē ir pieaudzis cilvēks, kurš to noliedz.¹

Bērnu liecības kā pierādījums kriminālprocesā vēsturiski ir ticis vērtēts pretrunīgi. Zinātniskajā literatūrā norādīts, ka līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem Rietumu pasaules juridiskajās sistēmās bērni netika uzskatīti par uzticamiem lieciniekiem, juridiskā procesa dalībniekiem tika ieteikts bērnu sniegtās ziņas vērtēt kritiski, īpaši gadījumos, ja liecinieks ir jaunākā vecuma bērns. Tika norādīts, ka bērnu atmiņa nav pietiekami laba, kā arī ka bērni nespēj atšķirt reālus notikumus no fantāzijām.