1. Ievads

Amicus curiae institūta ietvaros tiesai tiek sniegts viedoklis, lai tādējādi tiesa iegūtu informāciju/analīzi, kas var būt cita starpā saistīta ar vēsturiskiem, ekonomiskiem, vides, būvniecības, mākslīgā intelekta sistēmu u.c. aspektiem, kur nepieciešamas konkrētas nozares/jomas lietpratēja specifiskas zināšanas. Tāpat šis institūts tiek izmantots, lai ar tā starpniecību iegūtu papildu viedokli/analīzi saistībā ar tiesvedībā risināmiem tiesību jautājumiem.¹ Minētais attiecīgi nozīmē, ka šī institūta ietvaros var iegūt informāciju:

1) kas ietver specifiskas zināšanas (tehniskas, citas jomas/zinātnes utt.),

2) kas ietver potenciālu risinājumu tiesvedībā esošiem tiesību jautājumiem.

Ievērojot, ka vispārējās jurisdikcijas tiesai var rasties nepieciešamība saņemt lietā amicus curiae viedokli, bet Civilprocesa likums (turpmāk – CPL) šādu mehānismu neparedz, raksta ietvaros vispārīgi tiek aplūkots, kas ir amicus curiae institūts, apskatot to ne tikai nacionālās tiesību sistēmas ietvaros, bet arī Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT), kā arī tiek piedāvāts ielūkoties citu valstu praksē. Tomēr, ievērojot raksta ierobežoto apjomu, galvenokārt uzmanība koncentrētā veidā tiek pievērsta tieši praksei Augstākajās tiesās un konkrēti – civillietās, tādējādi neiekļaujot konstitucionālo tiesu piemērus (Itālija,² Vācija,³ Lietuva,⁴ Slovākija,⁵ Bulgārija,⁶ Spānija⁷ utt.). Tāpat rakstā ietverta informācija, kādos apstākļos Venēcijas komisija un Eiropas Komisija (turpmāk – EK) pauž amicus curiae viedokli, kā arī tiek pieminēta Konkurences padome (turpmāk – KP), kad tā sniedz amicus curiae viedokli civillietās. Minētā raksta mērķis ir aktualizēt diskusiju par konkrēto institūtu un tā pievienoto vērtību.

2. Amicus curiae institūta būtība un problemātika praksē

Amicus curiae mehānisma piemērošana ļauj tiesai, iesaistot trešo pusi, kas nav lietas dalībnieks, noskaidrot viedokli, lai tādējādi sekmētu lietas vispusīgāku izskatīšanu, vienlaikus uzlabojot tiesu nolēmumu saturisko kvalitāti.⁸ Tomēr jāņem vērā, ka “amicus curiae loma [..] ir ierobežota, jo tas pauž tikai “blakus viedokli” vai “blakus intereses”, kas tiesai [..] var būt interesantas sava lēmuma pieņemšanai, lai novērtētu lietas kontekstu”.¹ Tādēļ būtiski uzsvērt, ka amicus curiae viedoklis nevar tikt uzskatīts par vienu no pierādīšanas līdzekļiem. Minētais apgalvojums ir būtisks, jo, piemēram, administratīvajās lietās darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, bet civillietās iepretī minētajam principam tiesa pamato spriedumu uz lietā iesniegtiem pierādījumiem, t.i., tiek piemērots sacīkstes princips (CPL 10. pants). Tomēr, lai arī Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103. panta otrā daļa citstarp noteic, ka tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus, jebkurā gadījuma amicus curiae viedoklis nav viens no pierādīšanas līdzekļiem un attiecīgi šādā veidā nav izmantojams.

Vienlaikus vietā pieminēt, ka CPL iepriekš bija iekļauts lietpratēja institūts. Respektīvi, lietpratējs ir lietā neieinteresēta persona, kurai piemīt speciālas zināšanas kādā noteiktā jomā. Savukārt lietpratēja atzinums ir paskaidrojumi, ko tiesai sniedz lietā neieinteresēta persona ar speciālām zināšanām, pamatojoties uz konkrētās lietas faktiem vai arī abstraktos jautājumos, bet savas specialitātes robežās.