Atbilstīga atlīdzinājuma prasība, kas nostiprināta Latvijas Republikas Satversmē¹ (turpmāk – Satversme) un konkretizēta Administratīvā procesa likumā,² paredz administratīvajai tiesai visaptverošu kompetenci novērtēt un piešķirt samērīgu un taisnīgu atlīdzinājumu par nepamatotu privātpersonas tiesību aizskārumu. Tādējādi tiek īstenota viena no Eiropas Rietumu tiesību loka vispārējām vērtībām – efektīva privātpersonas tiesību aizsardzība taisnīgā tiesā.

Gadījumos, kad likumdevējs to nav regulējis, administratīvajai tiesai ir pienākums pašai noteikt atbilstīgu atlīdzinājumu par nepamatotu personas tiesību aizskārumu. Raksta mērķis ir konkretizēt vienu no šāda atbilstīga atlīdzinājuma piešķiršanas aspektiem – saprātīga atlīdzinājuma principa piemērošanas kārtību administratīvajā procesā. Lai to īstenotu, rakstā tiks aplūkots aktuāls tiesību jautājums tiesas ikdienā – tiesas pienākums noteikt saprātīgu atlīdzinājumu privātpersonai par juridiskās palīdzības izmaksām.

Šis tiesību jautājums īpaši aktualizēts pēc Satversmes tiesas 2022. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2021-25-03, kurā tiesa uzsvēra, ka izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību, privātpersonai ir atlīdzināmas saprātīgā apmērā. Pēc tam, kad stājās spēkā šis spriedums, atlīdzinājumu par juridiskās palīdzības izmaksām administratīvajā procesā patstāvīgi nosaka administratīvā tiesa. Raksta ietvaros tiks atklāta un analizēta aktuālā saprātīga atlīdzinājuma principa piemērošanas metodoloģija administratīvajā tiesā.

Atbilstīgs atlīdzinājums administratīvajā procesā

Personas tiesības uz atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu ir ikvienas personas pamattiesības, kas nostiprinātas Satversmes 92. panta trešajā teikumā. Tas paredz, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Šīs tiesības konkretizētas Administratīvā procesa likuma 92. pantā, kas paredz ikvienas personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Tādējādi administratīvā procesa ietvaros nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā personai ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Atbilstīgs atlīdzinājums nav saprotams tādā nozīmē kā “pilna apmēra” atlīdzinājums, bet gan kā samērīgs un taisnīgs atlīdzinājums.³ Turklāt tam jāatbilst arī tiesiskās vienlīdzības principa prasībām. Lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs, tam jābūt efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim.⁴ Ievērojot šo principu, ar normatīvo aktu noteiktais atlīdzināmās summas apmērs (ja tas ir pārmērīgi zems) var novest pie personas tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota aizskāruma. Taču atbilstoši Senāta atziņām atlīdzinājuma apmēra noteikšana, iekļaujoties likumā noteiktajos maksimālajos apmēros, nav pašmērķis.⁵ Proti, administratīvā tiesa, konkretizējot un piemērojot Administratīvā procesa likuma 92. pantu kopsakarā ar Satversmes 92. panta trešo teikumu, var administratīvajā procesā noteikt atbilstīgu atlīdzinājumu par nepamatotu personas tiesību aizskārumu arī tad, ja likumdevējs normatīvajā aktā ir noteicis citādu maksimāli atlīdzināmo summu.

Atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanas kontekstā arī nozīmīgi atzīmēt, ka atbilstoši Senāta atziņām, ievērojot taisnīguma apsvērumus, tiesības uz atlīdzinājumu nodrošināmas arī ikvienā tādā gadījumā, kad personai iepretim citām personām tiesiskas valsts pārvaldes darbības rezultātā jāpacieš acīmredzami nesamērīgs tiesību ierobežojums, proti, ja atlīdzinājuma nepiešķiršana, liekot zaudējumu ciest konkrētai personai, būtu acīmredzami netaisnīga.