Aldis Laviņš

Kādas ir jūsu atmiņas par laiku, kad Administratīvā apgabaltiesa uzsāka savu darbu?

A. Laviņš: No pašām pirmajām dienām man atmiņā palikuši remontdarbi. Telpas vēl nebija iekārtotas. Bija tikai kanceleja, kurā strādāja tās vadītāja, lai pieņemtu ienākošās lietas. Viscaur virmoja krāsas smarža un putekļi. Tādos apstākļos sākām. No nulles punkta bija jāizveido tiesas lietvedība, jāveic personāla atlase, jāpieņem iekšējie normatīvie akti, lai noteiktu tiesas darba kārtību, un vienlaikus uzsākām arī tiesas tradīciju veidošanu.

Sajūtu līmenī atmiņā ir palikusi ļoti labā atmosfēra, kas valdīja starp tiesnešiem, tiesnešu palīgiem un pārējiem darbiniekiem. Mēs bijām ļoti saliedēta komanda. Bieži rīkojām kopīgas aktivitātes – paši organizējām savas sporta spēles, Ziemassvētku pasākumus. Tas ļāva rast savstarpējo atbalstu, kas kopā ar entuziasmu deva papildu enerģiju un palīdzēja izturēt intensīvo darba slodzi.

Kā tiesas priekšsēdētājs nenoliedzami saskārāties ar dažādiem izaicinājumiem. Kādi tie bija?

Īsts pārbaudījums bija lietu izskatīšanas termiņi. Ikvienam ir skaidrs, ka situācija, kurā cilvēkam ir jāgaida vairāki gadi uz administratīvās tiesas spriedumu vienā instancē, nav pieņemama. Turklāt sabiedrībai bijām solījuši, ka administratīvās tiesas nodrošinās ātru un efektīvu lietu izskatīšanu.

Lai gan sākumā bija sešas tiesneša amata vietas, darbu sākām tikai četri. Pirmās lietas no Administratīvās rajona tiesas saņēmām, tiklīdz tās tika izskatītas pirmajā instancē. Taču bija likuma regulējums, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas savā lietvedībā esošās administratīvās lietas ar procesa dalībnieku piekrišanu var pārsūtīt izskatīšanai atbilstošās instances administratīvajai tiesai.