[1] Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija atsevišķā procesā, kas notiek pirms vēl kāda persona tiek notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, Latvijā ir zināma kopš 2005. gada, kad stājās spēkā Kriminālprocesa likums (turpmāk – KPL). Tomēr tikai pēdējos setiņos gados šis process ir izraisījis īpašu uzmanību. Cēlonis tam, no vienas puses, bija starptautisko ekspertu kritika par sliktiem rezultātiem cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizētājiem, no otras puses, – praktisko darbinieku atklāsme, ka samērā ātrā procesā iespējams konfiscēt jebkādu neskaidras izcelsmes mantu (pamatā – finanšu līdzekļus banku kontos), pat nepierādot, vai noziegums vispār ir noticis. To sekmēja arī izmeklēšanas interesēs likumos ielobētās tiesību normas, kas novērsa uzmanību no primārā pienākuma – pierādīt mantas noziedzīgo izcelsmi jeb cēloņsakarību starp noziedzīgo nodarījumu un mantu.

[2] Samērā plaši piemērotā konfiskācija bez notiesāšanas jeb, pareizāk sakot, aizskartās tiesības un šo aizskārumu pieļaujamība, procesā iesaistīto personu tiesības un pienākumi, pierādīšanas slieksnis un pierādīšanas nasta – tas viss tika apspriests ļoti intensīvi. Kā pierādījumu varētu minēt šai tēmai pievērsto žurnāla “Jurista Vārds” uzmanību – 2022. gada noslēgumā bija īpašs tematiskais numurs, 2023. gada noslēgumā tika izdots pat grāmatžurnāls un 2024. gada rudenī atkal tika organizēta konference un publicēta apjomīga materiālu kopa.

Precizitātes labad gan jānorāda, ka diskusiju kopējā tēma ir noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas jeb atmazgāšanas apkarošanas problēmas, taču lielākajai daļai referātu un publikāciju kā pamatdoma cauri vijas noziedzīgi iegūtā konfiskācijas process.

[3] Šķiet, ka mūsdienās nav nepieciešamības kādu pārliecināt par to, ka noziedzīgi iegūtais nekādā veidā nav atstājams vainīgās personas vai to tuvinieku īpašumā, jo “noziegums nedrīkst nest peļņu”. Taču arī šīs “peļņas” atsavināšanai jeb konfiskācijai ir jānotiek tiesiski korektā ceļā. Aplausi par konfiscētiem miljoniem nedrīkst apklusināt iebildumus par skarto cilvēku tiesībām. Arī likumi un to piemērotāji ne vienmēr ir ideāli, jo katram var būt savs mērķis. Tāpēc vēlreiz un vēlreiz ir jāizvērtē process – gan normatīvais regulējums, gan tā praktiskā īstenošana, lai novērstu riskantās vietas.

Direktīvas attiecināmība uz Latvijas regulējumu

[4] Praksē konstatētie tiesiskuma un taisnīguma apdraudējumi konkrētajā jautājumā noveda pie salīdzinoši liela konstitucionālo sūdzību skaita Satversmes tiesā, jo valsts tiesu sistēmā cilvēki neredzēja iespēju sevi aizstāvēt.