Satversmes tiesa, veicinot Latvijas jauniešu zināšanas par valsts pamatlikumu, jau astoto gadu pēc kārtas rīko radošo darbu konkursu. Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina pamato tiesas darbu ar skolēniem, norādot, ka “Satversme ir vērtību kompass, tāpēc mēs jauniešus redzam kā Satversmes vērtību vēstnešus”.

Konkursā tika aicināts 6. klašu skolēniem iesūtīt zīmējumus, 9. klašu skolēniem – videodarbus, bet 12. klašu skolēniem – domrakstus par kopējo tēmu “Valsts valoda – Latvijas kopējā vērtība”. Vērtēšanai tika pieteikti 230 zīmējumi, 32 videodarbi, un 74 domraksti. Darbu autori pārstāv 57 skolas no visiem Latvijas reģioniem.

Konkursa uzvarētājus Satversmes tiesa paziņos svinīgā pasākumā 21. februārī, ciemos aicinot gan skolēnus, gan viņu pedagogus. Tad tiks nosaukti arī konkursa atbalstītāju favorīti: tos paziņos Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele, Latvijas Mākslas akadēmija, žurnāls “Jurista Vārds”, žurnāls “Domuzīme”, kā arī pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmazmeita Kristīne Čakste.

“Jurista Vārda” redakcija vērtēja konkursam iesūtītos zīmējumus un domrakstus un izvēlējās sešus favorītus. Aicinām lasītājus iepazīties ar mūsu jaunās paaudzes skatījumu uz Satversmi un latviešu valodu kā valsts identitātes pamatvērtību un sabiedrību vienojošu savstarpējās pilsoniskās komunikācijas līdzekli.

Sargāt un kopt valsts valodu nozīmē stiprināt Latvijas nākotni

Lauma Ozoliņa

Smiltenes vidusskolas 12. klases skolniece. Skolotāja Iveta Krūmiņa

Latviešu valoda ir nozīmīgs Latvijas identitātes un kultūras elements. Tā kalpo ne tikai kā saziņas līdzeklis, bet arī kā nacionālās pašapziņas un vienotības simbols. Latvijas Republikas Satversmē ir teikts: “Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats.”¹ Valoda saliedē, tā ir vērtība, kas vieno Latvijas iedzīvotājus, palīdz saglabāt unikālo kultūru un ir sniegusi spēku pārvarēt daudzus vēsturiskos izaicinājumus. Latviešu valoda tikusi ilgstoši apdraudēta, tomēr tā spēja atgūt savu nozīmi un nostiprināties kā valsts valoda. 1940. gadā, Latvijai tiekot okupētai un iekļautai Padomju Savienībā, latviešu valoda zaudēja valsts valodas statusu. Padomju okupācijas laikā krievu valoda tika uzspiesta visās sabiedrības jomās, cenšoties sistemātiski mazināt latviešu valodas nozīmi. Taču Trešās atmodas laikā latviešu valodas atzīšana par valsts valodu kļuva par vienu no neatkarības kustības galvenajiem mērķiem. Latviešu valoda izdzīvoja un kļuva par neatkarīgās Latvijas simbolu. Tomēr jāatzīst – arī šodien angļu valodas ietekme galvenokārt globalizācijas un tehnoloģiju attīstības dēļ kļūst draudoša. To novēroju skolā, ik dienu – apkārtējā vidē, tāpēc jo īpaši svarīgi ir veicināt jauniešu izpratni par valsts valodas nozīmi.

Valsts valoda veicina sabiedrības saliedētību. Vēsturē latviešu valoda bieži ir bijis vienīgais simbols, kas ļāva tautai kopā pārvarēt grūtības. Piemēram, Dziesmotā revolūcija² ir spilgts pierādījums tam, kā valoda un kultūra var vienot tautu cīņā par brīvību. Kopīga dziedāšana latviešu valodā kļuva par miera un pretestības simbolu, pierādot, ka latviešu valoda spēj iedvesmot un radīt spēcīgu garīgo saikni.

Daudzi jaunieši Smiltenes vidusskolā gatavojas XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, un mūsu skolas telpas ik vakaru pieskan skanīgām, vienotām balsīm. Tas ir skaisti – valoda vieno ikvienu, kurš izvēlas pieņemt un lolot tās vērtības.

Latviešu valoda ir neatņemama valsts iedzīvotāju identitātes sastāvdaļa. Tā ir nozīmīga vēstures un kultūras saglabāšanā. Ievērojami latviešu literāti, kā Juris Alunāns un Rainis, ir ieguldījuši latviešu valodas bagātināšanā daudz radošu resursu. Šodien savukārt Valsts valodas centrs nodrošina “latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”.³

Pati to izjūtu jaunvārdu ienākšanā mūsu valodā, ko reizēm vērtēju ļoti pozitīvi, un jaunos vārdus izmantoju, piemēram, “aplādi” “podkāsta” vietā u.c.

Latviešu valoda ir Latvijas kopējā vērtība, kas cauri gadsimtiem ir saglabājusi tautas piederību. Mūsdienās, kad latviešu valoda nepārtraukti ir citu lielo valodu ietekmē, ir svarīgi turpināt attīstīt valodu. Tā ir kļuvusi par simbolu tautas un valsts brīvībai. Sargāt un kopt valsts valodu nozīmē stiprināt Latvijas nākotni, saglabājot tās unikālo vietu pasaulē.

Valoda ir tautas prāta un dvēseles instruments

Marta Skripļonoka

Krāslavas Varavīksnes vidusskolas 12. klase skolniece. Skolotāja Valentīna Purpiša

Māras Zālītes esejā “Vārdi, kas radīja Latviju” ir teikts: “Valoda sargā zemi, un zeme sargā valodu, jo zeme un valoda ir viens. ... Latvija! Valoda nosauc šo zemi un rada.”⁴ Un man gribas turpināt – ja valoda rada zemi, tad mums, tiem, kas šo zemi apdzīvo, ir jāmīl un jāaizsargā tās valoda. Tā ir mūsu vērtība tāpēc, ka tā ir spējusi gadsimtiem ilgi saturēt kopā daudzu paaudžu latviešus, tā ir audzinājusi tautas dvēseli un tā, kā īstais dārgakmens, lūdz mūsu īpašo pietāti.

Cik neizmērojama bagātība mums ir uzticēta – valoda, senču auklēta, spodrināta, sargāta. Valodas vēsture ir arī tautas vēsture. Iepazīstoties ar to, mani pārsteidz daži fakti, piemēram, tas, ka latviešu valodai ir dziļas un senas saknes, un tā glabā daudzas senajai indoeiropiešu pirmvalodai raksturīgās iezīmes, ko gadu tūkstošos zaudējušas citas indoeiropiešu valodas. Vai arī tas, ka baltu ciltis, no kuru valodām mūsu ēras 1. gadu tūkstoša beigās izveidojās latviešu valoda, bija brīvas, spēcīgas un varonīgas. Arī unikāls, manuprāt, ir tik liels izlokšņu skaits (vairāk nekā 500!), kas pārsteidz mūsdienu valodniekus.

Latviešu valoda ir galvenā tautas identitātes nesēja. Nacionālās kultūras izveidošana nav domājama bez valodas, jo tā ir tautas prāta un dvēseles instruments. Vārds audzina mūs, jo tas ir stiprs. Veidenbauma vārds modina svabado garu mosties, Skalbes vārds līdzjūtību un labestību māca, Blaumaņa vārds mudina uzmanīgi ieskatīties cilvēka iekšējos pārdzīvojumos, bet mana mīļākā dzejnieka Ziedoņa vārds saasina ilgas pēc garīguma. Tātad valoda ir radījusi ne tikai zemi, tā ir apgaismojusi un joprojām apgaismo mūsu ceļu.

Lai katrs Latvijā dzīvojošais cilvēks varētu izprast valodas vērtību, viņam ir nepieciešamas valsts valodas zināšanas. Es domāju, ka katrs ir atbildīgs par to, lai Latvija paliktu par to vienīgo vietu plašajā pasaulē, kur skan latviešu valoda. Mana dzimtā valoda ir krievu.

Protams, es to cienu un lepojos ar to, jo tā ir manu senču valoda. Bet es, mācoties skolā, cenšos apgūt arī savas valsts valodu. C1 līmenis centralizētajā eksāmenā un dalība 11.–12. klašu latviešu valodas olimpiādē ir mani pirmie sasniegumi, kaut gan es saprotu, ka, lai runātu bagātā un koptā valodā, ir jāiegulda daudz darba.

Esmu pārliecināta, ka es to darīšu, un zinu, ka nodošu latviešu valodu nākamajām paaudzēm. Es sapņoju par to, lai mūsu valstī nebūtu nesaskaņu un domstarpību valodas dēļ, gluži otrādi, lai tā vienotu visu tautību cilvēkus, kuri šeit dzīvo. No pasaules valodu tūkstošiem latviešu valoda ir to nedaudzo izredzēto starpā, kas reāli spētu saglabāties tālā nākotnē. Saules mūžu mūsu zemes – Latvijas – valodai!

Mums jāmobilizējas, lai izdzīvotu kā tauta

Pērle Melne

Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas 12. klases skolniece. Skolotāja Ieva Ērgle

Kad locīju savu mēli,

Es uz svešu neklausīju;

Tīru turu valodiņu

Kā avota ūdentiņu.

(Latviešu tautasdziesma)

Latvijas svarīgāko vērtību vainagā uz laiku laikiem iepīta mūsu zeme, apburošā daba, kultūra, tradīcijas. Vainagā, ko vieno un kopā sien vissvarīgākais faktors –valoda. Tā caurvijas it visam, veidojot un saturot kopā mūsu valsti un mūs kā valstiski atbildīgus un kvalitatīvus savas valsts pilsoņus. Valodu izmantojam, lai ikdienā komunicētu un, pats galvenais, lai spētu aizsargāt Latviju. Valoda ir spēcīgs ierocis, spēcīgāks par jebkuru cīņas arsenālu.

Valoda ir ierocis, taču reizē ļoti trausls un delikāts, to ir svarīgi aizsargāt, īpaši šodien, kad Eiroatlantiskajā telpā noris karš un plosās prātā sajucis, neprognozējami prognozējams imperiālisma rēgs. Cik nokaltētu zaru ir mūsu pašu baltu valodu kokā, cik visā pasaulē ir liecību par iznīkušām tautām?! Nav tautas bez savas valodas, un tikai tauta var nosargāt sevi, auklējot, lolojot un kopjot savu saziņas instrumentu – valodu.

Viss ir vienkārši. Valsts valoda Latvijas Republikā ir viena vienīga – latviešu valoda. Atslēgvārds – vienīgā! Tās vērtība ir neizmērojama, ikdienā neaptverama. Citu nav. Skaitlis “viens”, izteikts mērvienībā, šķiet niecīgs, bet cik spēka un unikalitātes tajā slēpjas! Mums visiem ir viena kopīga valoda. Tikai viena. Katram ir savas vērtības, savi dārgumi – materiāli un garīgi, taču tas, kas mūs vieno, zelta burtiem ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē – latviešu valoda kā pamatvērtība un pamats visam. Valoda ir valsts. Mūsu valsts. Iepriekšējās paaudzes, Latvijas valstij piedzimstot, ir parūpējušās, lai valodai ir konstitucionālas aizsardzības statuss, kas garantē valodas noturību un pastāvēšanu. Mums, latviešiem, šodien un mums, latviešiem, visās nākamajās paaudzēs jāspēj nodrošināt savai valodai labvēlīgus apstākļus katrā dzīves situācijā un vēsturiskajā ceļā uz mūžību, uz to, ko skaitām kā lūgšanu katros valsts svētkos – uz Saules mūžu Latvijai!

Lai tiešām nodrošinātu valodas ilgtspēju, tā ir jāsargā, jāattīsta un jāpārstāv lepni un ar godu, apzinoties, ka ne vienmēr latviešiem tas bijis ļauts tik brīvi un atklāti kā šobrīd.

Mazas tautas cenšas būt draudzīgas pret visiem, mazas tautas ir laipnas un inteliģentas, tām nav aktuāli pakļaut, iznīcināt, varot un dedzināt. Mazu tautu pārākums izpaužas dziesmās un dejās, sirsnībā un atvērtībā. Tomēr tieši šī nacionālā laipnība reizē ir mazu tautu Ahileja papēdis – vārīgā vieta, ko izmanto pārspēks, agresīvs kaimiņš, kura lielākais prieks ir pārzīmēt ģeogrāfiskās kartes – strīpojot mazus, gaišus un dziedošus kaimiņus.

Agresīvām valstīm viss ir liels – teritorija, karapulks un arī sava valoda, ko tās kā nāvējošu ieroci pavērš pret mazāko, lai ietekmētu, pārņemtu kontroli pār cilvēku prātiem un teritorijām. Latvijas vēsturē mēģinājumi ar svešas tautas valodu izdzēst mūsu saknes bijuši vairākkārtēji. Padomju Savienības rusifikācijas politikas sekas jūtamas vēl šodien. Tādēļ aicinājumi kopt latviešu valodu nav uztverami vieglprātīgi, jo kritiskais brīdis, kad jāspēj stalti un drosmīgi celties pretī ļaunumam, kas mēģina mūsu valodas saknes izraut un murgainu ideju vārdā izskrāpēt latviešu tautu no vēstures biezajām grāmatām, ir klāt. Jā, tieši tā – jau ir klāt, nevis tuvu!

Tāpēc būt modriem vairs nevar būt aicinājums, tam jau jābūt kā rīkojumam, kā pavēlei. Mūsu tautas vadošajiem politiķiem šobrīd vajadzētu izsludināt valodas sargu mobilizāciju. Mums jāmobilizējas, lai izdzīvotu kā tauta. Valsts drošību apdraud latviešu valodas haotiskā lietošana ikdienā, īpaši pakalpojumu sfērās, kur valda “pirkšanas – pārdošanas” azarts, klienta apmierināšanas misija, līdz absurdam pazemīga liekšanās naudas un kredītkaršu dieva priekšā. Neesam vairs bezspēcīga un vientuļa valstiņa, esam kopīgā, drošā Eiropas telpā, varam atļauties būt daudz uzstājīgāki paši savā valstī, lepni izceļot un aizstāvot savas pamatvērtības, īpaši valodu. Mums nevajag piekāpties un iztapt, mūsu tautas nākotnei tagadnes mazās padošanās nav veselīgas, drīzāk nāvējošas. Ja latvieša maigajai dvēselei grūti pierast pie domas, ka viņš var un drīkst runāt savā zemē savā valodā, talkā jānāk mūsu varas vīriem, darinot labu un spēcīgu likumu, kas liegtu publiskā telpā komunicēt tādu kaimiņtautu valodās, kuriem prātos ļauni un tālejoši iznīcināšanas un pakļaušanas plāni.

Pats savas laimes kalējs, pats savas tautas sargs un savas valodas auklis. Būsim maza, bet lepna un prātīga tauta, lasīsim tautas dainas un mācīsimies locīt savu valodiņu tā, lai pietika gan mūsu, gan neskaitāmu nākamo paaudžu mūžiņiem!