I. Valsts nodevu regulējuma reforma

Strādājot pie grozījumiem CPL,² lai izpildītu Satversmes tiesas 2023. gada 17. februāra spriedumu lietā Nr. 2022-05-01,³ kurā tika atzīts, ka CPL 43. panta ceturtā daļa neatbilst Satversmes 92. pantam, jo neparedz juridiskām personām tiesības lūgt atbrīvojumu no tiesas izdevumu samaksas, tika secināts, ka ar šādu tiesību piešķiršanu likumā vien nepietiek, lai pilnībā sasniegtu Satversmes tiesas sprieduma mērķi, līdz ar to ir nepieciešams nopietnāk pārskatīt visu valsts nodevu regulējumu.

Kopumā tiesas izdevumi, tajā skaitā arī valsts nodeva, tiek noteikti, lai: 1) daļēji kompensētu valstij izdevumus, kas nepieciešami tiesu darbības finansēšanai; 2) atlīdzinātu tiesas izdevumus tai pusei, kuras labā taisīts tiesas nolēmums; 3) mudinātu parādniekus labprātīgi izpildīt savas saistības; 4) atturētu personas no vēršanās tiesā ar nepamatotām prasībām vai prasībām par niecīgām summām.⁴ Vienlaikus gan jānorāda, ka nodevas apmēram nevajadzētu būt tādam, kas personai atņem tiesības vērsties tiesā.

No minētā Satversmes sprieduma konstatējošās daļas izriet, ka pieteikuma iesniedzējam, iesniedzot tiesā prasību, bija jāmaksā valsts nodeva 176 839,33 eiro apmērā, ko pieteicējs nevarēja izdarīt, un tas nenoliedzami ietekmēja pieteicēja tiesības celt prasību tiesā, jo tam nācās samazināt prasības summu tāpēc, ka viņš nevarēja apmaksāt valsts nodevu šādā apmērā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pārmērīgi augstas tiesas nodevas var pārkāpt tiesības uz pieeju tiesai, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā.⁵ Arī Eiropas Komisijas 2023. gada ziņojumā par tiesiskumu Eiropas Savienībā (EU Justice Scoreboard) norādīts, ka augstas tiesāšanās izmaksas, ieskaitot tiesas nodevas, var kavēt piekļuvi tiesai.⁶ Līdz ar to likumdevējam ir jānodrošina, ka valsts nodevu apmērs ir tāds, kas pats par sevi neliedz personai pieeju tiesai, kā arī tiesa netiek lieki apgrūtināta ar pieteikumu izvērtēšanu par personu atbrīvošanu no tiesas izdevumu samaksas.

Līdz šim CPL 34. pants neparedzēja maksimālo valsts nodevas apmēru jeb valsts nodevas griestus par prasību, kas novērtējama naudas summā – tā aprēķināma proporcionāli prasības summai. Uz šo problēmu uzmanību bija vērsusi arī Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL), norādot, ka Latvijā joprojām nav noteikti maksimālie valsts nodevas griesti, kā arī valsts nodeva atsevišķās lietās nav samērīga ar tiesu patērētajiem administratīvajiem resursiem, it īpaši, ja lietā ir liela prasības summa. Līdz ar to, lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu, tajā skaitā iespēju celt prasību tiesā, kas nedrīkst būt ierobežota ar materiālajām spējām pusei samaksāt valsts nodevu, bija nepieciešams noteikt saprātīgu ierobežojumu valsts nodevām.⁷ Tāpat 2018. gada CEPEJ ekspertu ziņojumā par Latvijas tiesu sistēmas novērtējumu ir norādīts, ka ir ieteicams ierobežot tiesas nodevas līdz aprēķinātām lietas vidējām izmaksām.⁸ Arī Latvijas kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā prasībām, kas novērtējamas naudas summā, likumā ir noteikts valsts nodevas maksimālais apmērs, kā arī nodevu apmēri ir tuvāki tiesu patērētajiem administratīvajiem resursiem.⁹

Turklāt jau minētajā 2018. gada CEPEJ ekspertu ziņojumā par Latvijas tiesu sistēmas novērtējumu, aplūkojot Latvijā esošo valsts nodevu apmēra problemātiku citā rakursā, ir norādīts, ka tiesvedības dalībnieki, kuri vēlas iesniegt tiesā mazas vērtības prasību, var saskarties ar situāciju, kurā viņiem ir jāmaksā valsts nodeva, kas ir lielāka par prasības vērtību vai veido būtisku prasības vērtības daļu. Tiesas nodevas pirmās instances tiesās šķiet samērā lielas gan absolūtos skaitļos, gan salīdzinājumā ar nodevām, kuras jāmaksā citās valstīs par līdzīgas vērtības prasībām.