Nāvessoda problēma ilgstoši nodarbina cilvēku prātus. Dažādos laikos vairākas valstis no tā atteikušās, bet pēc tam atkal atjaunojušas. Tikai pēdējos 15 gados atteikšanās Eiropā ieguvusi vispārēju raksturu, un ir pamats domāt, ka mūsu kontinentā šis process kļuvis neatgriezenisks. Šobrīd jau 27 Eiropas valstis ratificējušas Cilvēktiesību konvencijas 6.protokolu, vēl četras valstis to parakstījušas. Straujais triumfa gājiens rada priekšstatu, ka problēma vairs nepastāv un atcelšanas piekritēju argumenti izrādījušies neapstrīdami, bet nāvessoda atbalstītājiem nekavējoties jākapitulē. Ja viss būtu tik vienkārši, nevajadzētu rīkot konferences un sabiedrības diskusijas, savu nostāju politiskās partijas neiekļautu pirmsvēlēšanu programmās, tas nebūtu strīdīgākais konceptuālais jautājums Latvijas Krimināllikuma projektā.

Manuprāt, ir vairāki apstākļi, kas liek uz problēmu paraudzīties daudz nopietnāk.

Pirmkārt, tāda cilvēktiesību citadele kā ASV nav atteikusies no nāvessoda - 26 štatos tas tiek reāli piespriests un arī izpildīts, bet tikai 12 štatos tas nav paredzēts likumos. Divdesmit gadu laikā ASV nāvessods piespriests 3,5 tūkstošos gadījumu. Domāju, ka tāpēc neviens Ameriku nesauks par barbaru valsti, neapšaubīs tās demokrātiju un tiesu sistēmas tradīcijas. Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.protokolu 1998.gada sākumā nebija parakstījušas Lielbritānija, Beļģija, Grieķija, Kipra. Tādējādi arī Eiropā nāvessods nav tikai postsociālisma valstu problēma. Nupat mēs uzzinājām Lielbritānijas jauno stingro pozīciju, kas formulēta šā gada janvārī. Tātad šī lielvalsts ir ilgstoši virzījusies uz šo lēmumu. Treškārt, lielākajā daļā valstu, arī tajās, kur nāvessods atcelts, sabiedrības vairākums ir par nāvessoda saglabāšanu. Arī Latvijā 1996.gadā veiktie pētījumi liecināja, ka pret tūlītēju atcelšanu ir 85% no sabiedrības un 76% no aptaujātajiem ekspertiem.

Ceturtkārt, atteikšanās no nāvessoda nenozīmē valsts pilnīgu atteikšanos no tīšas nogalināšanas, vēršoties pret noziedzīgiem nodarījumiem.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2.panta 2.punktā noteikts, ka netiek atzīta par tiesību uz dzīvību pārkāpšanu nogalināšana, kas izdarīta galējās nepieciešamības stāvoklī:

- lai aizstāvētu jebkuru personu pret nelikumīgu vardarbību;

- lai veiktu likumīgu arestu vai aizkavētu likumīgi arestētas personas izbēgšanu;

- veicot likumīgas darbības ar nolūku savaldīt dumpi vai sacelšanos.

6.protokols neparedz nekādus ierobežojumus attiecībā uz nogalināšanu minētajos gadījumos. Tādējādi tiek attaisnota dzīvības atņemšana valsts vārdā un ar valsts pilnvaru no apcietinājuma bēgošai personai, kura vēl nav atzīta par vainīgu vai ir notiesāta ar brīvības atņemšanu, tajā skaitā uz īsu termiņu. Jāņem arī vērā, ka apcietināšanas stadijā kļūda ir daudzkārt iespējamāka nekā pilnā tiesas procesā par sevišķi smagu noziegumu.

Minētais, kā arī tas, ka neviens neapvaino ASV Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pārkāpšanā, norāda: ne jau tiesības uz dzīvību ir nāvessoda atcelšanas īstais pamats. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka pastāv citi nopietni argumenti nāvessoda noliegšanai:

- soda mokošais raksturs neatkarīgi no izpildes veida, tas ir, mokas, ko sagādā izpildes gaidīšana;

- nogalināšanas iepriekš izplānotais raksturs;

- valsts uzliek amatpersonai pienākumu nogalināt.

Tie ir nāvessoda problēmas plašāk apspriestie emocionālie, iracionālie aspekti, kuri nenoliedzami runā pret šāda soda pastāvēšanu.

Tiesības uz dzīvību var apskatīt arī no cita aspekta. Konvencijas 2.panta 1.punkts noteic, ka ikvienas personas tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Praksē tas nozīmē, ka dalībvalstīm jāpieņem likumi, kas paredz kriminālatbildību par tīšu citas personas nonāvēšanu, kā arī jāveic visi praktiskie pasākumi, lai nepieļautu pārkāpt tiesības uz dzīvību. Šeit arī rodas galvenais jautājums, vai nāvessoda pastāvēšana, piemērošana un izpildīšana palīdz samazināt slepkavību skaitu. Grūti iedomāties, ka visaktīvākie atcelšanas piekritēji paliktu savās pozīcijās, ja būtu droši pierādīts: nāvessoda atcelšana novestu pie slepkavību upuru skaita pieauguma. Savukārt maz ir tādu nāvessoda atbalstītāju, kas tā nepieciešamību attaisno ar atriebības principu.

Tādējādi centrālais jautājums, apskatot problēmu no racionālā viedokļa, ir un paliek - vai nāvessodam ir preventīva nozīme?

Pirms tieši apskatīt šo jautājumu, izdarīsim vienu atkāpi.

Jau ilgāku laiku mēs dzīvojam sasprindzinājumā, domādami, kā beigsies Irākas krīze. Tiek apsvērta iespēja dot bruņotu triecienu. Nav šaubu, ka tā rezultātā būs nogalinātie, arī sievietes un bērni. Tajā pašā laikā trieciens tiek gatavots tikai ar vienu nolūku - novērst daudz lielāku ļaunumu, kas varētu rasties, ķīmiskiem un bioloģiskiem ieročiem nonākot Irākas režīma rokās.