Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

Zemes reformas beigās var prognozēt, ka apmēram 42% meža zemju nonāks privātīpašumā, galvenokārt atjaunojot īpašuma tiesības bijušajiem īpašniekiem un to mantiniekiem. Tādēļ šobrīd aktuāls ir jautājums par meža īpašuma lietošanas tiesībām. Meža īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumus nosaka Civillikuma (CL) 1128. panta piezīmes jaunā redakcija — "mežu lietošanas tiesību aprobežojumi ir noteikti likumos par mežu apsaimniekošanu un izmantošanu". CL 1128.panta piezīmes jauno redakciju varētu vērtēt kā likumdevēja centienus saskaņot sabiedrības un atsevišķa indivīda intereses, reglamentēt meža apsaimniekošanu un izmantošanu neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas šis dabas objekts.

Saskaņā ar likumu "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu", mežu nevar nodot apsaimniekošanā, nepiešķirot lietošanā vai nenododot īpašumā. Tātad likuma subjekti ir fiziskas un juridiskas personas, kurām saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu zeme piešķirta lietošanā vai nodota īpašumā. Tikai daži likuma panti runā par meža īpašnieku, piemēram, lai cirstu kokus meža īpašumā, nav nepieciešams izpirkt koku ciršanas biļeti. Šādos gadījumos meža īpašniekam ir jāizņem ciršanas apliecinājums vietējā mežniecībā. Meža īpašnieks savos mežos var norādīt sulu, eglīšu un meiju ieguves vietas, kā arī var savos mežos aizliegt savvaļas ogu, augļu, sēņu un riekstu vākšanu. Vadoties pēc šīs nostādnes, arī zemāka līmeņa normatīvos aktos vienāds tiesisks režīms ir valsts un lietošanā piešķirtajiem mežiem, atsevišķu tiesisko režīmu nosakot tiem meža īpašniekiem, kuru īpašums ir reģistrēts zemesgrāmatās.

Saskaņā ar CL 994.pantu, "par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās" un līdz tam neeksistē lietisku tiesību veidā, un šādam potenciālam nekustamā īpašuma ieguvējam nav nekādu tiesību pret trešajām personām. Līdz šī darījuma koroborācijai tas ir spēkā, bet jāsaprot, ka ieguvējam līdz koroborācijai nevar rasties īpašuma vai kādas citas lietu tiesības.

Jāatzīst, ka koroborācija nav nepieciešama, ja lietu tiesība pastāv uz likuma pamata, bet arī šajā gadījumā ieguvējs nevar atsavināt nekustamo mantu līdz koroborācijai. Tātad par pilntiesīgu meža īpašnieku atzīstama persona, kura par tādu ierakstīta zemesgrāmatā. Līdz ierakstīšanai zemesgrāmatā meža kā nekustamā īpašuma ieguvējam pret trešām personām nav nekādu tiesību. Līdz ar to meža ieguvējs līdz koroborācijai meža īpašumu nevar lietot pilnā apmērā.

Spēkā esošajā likumdošanā (likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli") noteikts līdzīgs ceļš, definējot un nošķirot nekustamā īpašuma īpašnieku no nekustamā īpašuma tiesiskā valdītāja.

Ar 1997.gada grozījumiem CL 1128.panta piezīmē tika aizstāta tās vecā redakcija, kurā bija atsauce uz Meža aizsardzības likumu. Jāatzīmē, ka Meža aizsardzības likums tika pieņemts 1937.gada 14.oktobrī, bet Civillikums — 1937. gada 28.janvārī, tātad ar Civillikuma atjaunošanu šis likums ir saistošs arī mūsdienās.

Analizējot Meža aizsardzības likumu, var secināt, ka jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā meža īpašuma lietošanas tiesības tika aprobežotas sabiedrības interesēs ar minētā likuma normām un uz tā pamata 1937.gada 11.novembra zemkopības ministra izdoto Meža aizsardzības instrukciju. Meža aizsardzības likums attiecās uz visiem Latvijas valsts robežās esošiem mežiem neatkarīgi no to piederības valstij, pašvaldībām vai privātām personām, kā arī neatkarīgi no tā, vai šie meži ir izsludināti par saudzējamiem, parkiem vai dabas pieminekļiem. Tomēr jāatzīst,ka laikā, kad pieņēma Civillikumu ,t.i., mūsu gadsimta 30.–40. gados,visā pasaulē ekoloģijas problēmas nebija aktuālas. Mežsaimniecības kā tautsaimniecības nozares uzdevums tajā laikā bija ražot meža produktus, nogādāt tos līdz tirgum, izsniegt koksni un citus meža produktus tieši patērētājam. Mežaizsardzība bija mācība par bojājumiem mežā, to cēloņiem, aizsarglīdzekļiem un apkarošanas paņēmieniem. Šajā laikā likumdošana aizsargāja tikai retas koku un dzīvnieku sugas, jo aizsargāt mežu kā izsmeļamu, bet atjaunojamu dabas resursu nebija nepieciešamības.

Mūsdienās dabas resursu izmantošanas likumos noteiktie īpašuma lietošanas aprobežojumi nav pretrunā ar Civillikuma 927.