JURISTA VĀRDS Nr. 28 (96)

Sevišķā daļa. Atšķirīgais un kopīgais

Dr. iur. Aivars Niedre — "Latvijas Vēstnesim"

1998. gada 8. jūlijā izsludinātā Krimināllikuma 6. pantā dots noziedzīga nodarījuma jēdziena formulējums: "Par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods". Tātad kriminālatbildība iestājas tikai par tādu darbību vai bezdarbību, kuru pazīmes atbilst Krimināllikumā paredzētā noziedzīga nodarījuma pazīmēm. Šie nodarījumi tieši nosaukti Krimināllikuma Sevišķajā daļā. Tajā noteikts, kādi nodarījumi uzskatāmi par noziedzīgiem un kādus sodus tiesa var piespriest personām, kuras ir vainīgas to izdarīšanā.

Minētais Krimināllikuma norādījums ir līdzīgi izteikts Latvijas Kriminālkodeksā (turpmāk — Kriminālkodekss), kas nu jau drīz zaudēs savu spēku. Abiem likumdošanas aktiem vispār ir daudz kopēja. Tomēr starp viņiem ir arī būtiskas atšķirības. Tās nepieciešams saskatīt, lai labāk varētu lietot Krimināllikumu. Bez tam jāņem vērā, ka pēc Krimināllikuma stāšanās spēkā juristiem vēl ilgi vajadzēs izmantot arī Kriminālkodeksu.

Šī prasība izriet no Krimināllikuma 5. panta "Krimināllikuma spēks laikā" norādījuma (kas pēc sava satura atbilst Kriminālkodeksa 6. pantam) ka "nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā". Tātad Kriminālkodeksa normas būs jāpiemēro ne vien laikā, kad vēl nav stājies spēkā Krimināllikums, bet arī pēc tam, ja personu sauks pie kriminālatbildības par tajā laikā vai pirms tam izdarītu noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Kriminālkodeksā. Tomēr saskaņā ar jau minēto Krimināllikuma 5. pantu šajos gadījumos nevar ignorēt arī Krimināllikumu, jo "likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks, proti, tas attiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms attiecīgā likuma spēkā stāšanās, kā arī uz personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība". Tādēļ par Kriminālkodeksā paredzētu noziedzīgu nodarījumu, kurš izdarīts pirms Krimināllikuma stāšanās spēkā, vairs nevar saukt pie kriminālatbildības, ja tā nav paredzēta Krimināllikumā, bet, ja tāda atbildība ir paredzēta, tad piespriestais sods nevar pārsniegt Krimināllikumā paredzēto maksimālo sodu. Protams, ja vien attiecīgā likumā nav noteikts citādi. Atbilstoši Krimināllikuma Pārejas noteikumiem šos Krimināllikuma piemērošanas jautājumus regulēs īpašs likums "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību".

Iepriekšminēto apstākļu dēļ svarīga nozīme ir Krimināllikuma Sevišķās daļas salīdzinājumam ar Kriminālkodeksa Sevišķo daļu, izzinot, kas to normās ir kopējs un kas atšķirīgs.

Krimināllikuma Sevišķajā daļā ir 286 panti, tātad par 16 pantiem vairāk nekā Kriminālkodeksa Sevišķajā daļā (pēc stāvokļa uz Krimināllikuma izsludināšanas dienu). Tomēr vairāki jauni panti ir vispārīga rakstura normas bez sankcijām, jo tieši neparedz kriminālatbildību, bet satur skaidrojumu par tiem vai citiem Sevišķās daļas pantiem un to piemērošanu vai nepiemērošanu. Kriminālkodeksa Sevišķajā daļā tāds atsevišķs pants bija tikai viens (226. pants), bet citos gadījumos noteikumi par normu piemērošanu vai nepiemērošanu izklāstīti panta attiecīgajā daļā (139. panta sestajā daļā, 162. panta trešajā daļā, 165. panta trešajā daļā, 213. panta ceturtajā daļā, 218. panta ceturtajā daļā, 2228. panta trešajā daļā). Krimināllikumā šajā jautājumā ir dots viena veida risinājums, proti, visas šāda veida normas ir paredzētas atsevišķos Sevišķās daļas pantos (sk. Krimināllikuma 180., 235., 254., 261., 303., 316., 324., 331. pantu), līdz ar to norobežojot tās no normām, kuras paredz kriminālatbildību par konkrētu nodarījumu un sodu par to.

Kriminālkodeksā ir vismaz 20 panti, kuros noteikta kriminālatbildība par tādiem nodarījumiem, kas saskaņā ar Krimināllikumu nav atzīti par kriminālsodāmiem. Gandrīz tikpat daudz gadījumos atzīts, ka nav nepieciešams speciāli noteikt kriminālatbildību atsevišķā pantā, ja atbildība par šāda veida nodarījumu paredzēta citā pantā (sk., piemēram, Kriminālkodeksa 1862. un 198. pantu un Krimināllikuma 272. pantu). To ievērojot un ņemot vērā Krimināllikuma Sevišķās daļas pantu kopskaitu, var secināt, ka tajā ir ievērojami lielāks normu skaits, kurās paredzēta kriminālatbildība par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem.