Nobeigums. Sākums “LV” 18.07.2001. Nr. 109

Tomēr baznīca turpināja uzskatīt, ka tās tiesības ir augstākas par laicīgajām. Un 1679.gada 16.februārī, lai Francijas laicīgās tiesas nenonāktu konfrontācijā ar baznīcas tiesām, Tulūzas parlaments ar dekrētu noteica, ka lietas, kas saistītas ar grēksūdzes noslēpumu, ir garīgo tiesu kompetencē.

Jau iepriekš — 1580.gada dekrētā bija noteikts, ka pat gadījumā, ja uz nāvi notiesātais savā pēdējā grēksūdzē ir garīdzniekam atklājis nozieguma līdzdalībniekus, garīdznieks tos izmeklēšanas iestādēm var neatklāt. Pieļauju, ka šī norma ir vairāk balstīta uz bailēm no iespējamas uz nāvi notiesātā apmelošanas mēģinājuma, kas būtu vērsts pret nevainīgiem.

Arī Francijas 1776.gada dekrētā noteikts, ka tāda liecinieka liecība, kas atkārto grēksūdzes saturu, nav pieņemama, un spriedums, kas balstīts uz šādu liecību, ir atsaucams. Šo normu ievērošanu apliecina arī kāds precedents. Kādas marķīzes de Brinvilleres ( Marquise de Brinvilliers ) lietās pēc viņas aresta tika atrasta arī rakstiska grēksūdze, kurā tā atzīst sevi par vainīgu mēģinājumā nogalināt vairākus savus ģimenes locekļus. Tiesa šo dokumentu, izskatot lietu, pilnīgi ignorēja.

Par ļoti svarīgu Francijas tiesību normu, runājot par grēksūdzes noslēpumu, tiek uzskatīts XIX gs. Francijas Sodu likuma 378.pants, kas noteica, ka ārsti un citi medicīnas darbinieki, kā arī aptiekāri, vecmātes ‘’un visas citas personas, kas savas profesijas pēc ir svešu noslēpumu glabātāji’’, gadījumā, ja atklāj šādus noslēpumus, izņemot likumā noteiktos gadījumus, jāsoda ar cietumsodu no 1 līdz 6 mēnešiem vai ar naudas sodu no 100 līdz 500 frankiem.