Civiltiesiskā atbildība par paaugstinātās bīstamības avota nodarīto kaitējumu pieder pie samērā nesenajiem civiltiesību institūtiem. Taču kopš pirmajiem priekšlikumiem par tā izveidi, kuri izskanējuši 19.—20. gs. mijā, valstis veidojušas plašu tiesisku regulējumu šajā jomā, un likumdošanā tika nostiprinātas dažādas civiltiesiskās atbildības konstrukcijas.

Kā kļūs skaidrāk redzams no tālākā izklāsta, pēdējās desmitgadēs Eiropā un ASV ir bijuši mēģinājumi vēl vairāk pastiprināt mantisko atbildību par paaugstinātās bīstamības avota radīto kaitējumu. Tāpat tiks aplūkots tas, ka Latvijas Civillikums pēc atjaunošanas visos aspektos nav mantojis to civiltiesiskās atbildības konstrukciju, kas tam bija raksturīga pirmssociālisma periodā un lielā mērā atspoguļoja Rietumu pasaules vadošo valstu pieredzi.

Teiktais liecina, ka, neraugoties uz savu izpētītību, aplūkojamais tiesību institūts vēl aizvien ir uzmanības vērts, it īpaši kontekstā ar vainas problēmu civiltiesiskajā atbildībā.

Zvērināta advokāta palīga Dmitrija Skačkova patrons zvērināts advokāts Ilmārs Bišers. Referāts saistību tiesībās nolasīts zvērinātu advokātu palīgu konferencē 2001. gada 1. oktobrī. Zvērinātu advokātu palīgu sagatavošanas komisija referātu novērtējusi pozitīvi.

Kā liecina Rietumu valstu likumdošanas un juridiskās literatūras izpēte, šo valstu civiltiesībās paaugstinātās bīstamības avota jēdziens ir mazāk izstrādāts nekā bijušās PSRS un Latvijas Republikas civiltiesībās. Zināmas atkāpes šajā ziņā ir Lielbritānijas un ASV civiltiesībās, kur jautājums par paaugstinātās bīstamības avota izpratni tiesām ir jāizvirza, veidojot jaunus precedentus, jaunas tiesību normas 1, kā arī piemērojot esošos precedentus.

Tas ir likumsakarīgi, jo daudz agrāk pirms speciālo likumu, kas reglamentē civiltiesisko atbildību par kaitējumu nodarīšanu, angļu — amerikāņu civiltiesībās deliktu saistības reglamentēja tiesu precedenti. Valstīs, kur galveno normatīvo bāzi veido likumi un citi normatīvie akti, ir iedibinātas arī citas pieejas paaugstinātās bīstamības avota radīto zaudējumu atlīdzināšanai. Abas visfundamentālākās Eiropas civiltiesību kodifikācijas — Francijas Civilkodekss (Code Civil de la France, turpmāk — CCF) un Vācijas Civilkodekss (Būrgerliches Gesetzbuch, turpmāk — BGB) nepazīst terminu “paaugstinātās bīstamības avots” un normas, kas speciāli reglamentētu atbildību par tā nodarīto kaitējumu. Izstrādājot BGB, vācu tiesību zinātnieki sākotnēji gan iecerējuši normu, kas reglamentētu speciālus civiltiesiskās atbildības gadījumus. BGB otrā projekta 752.paragrāfā bija tāds noteikums: “Tam, kas nav atbildīgs par nodarīto kaitējumu, jo nav bijis ne viņa ļauna nolūka, ne vainas, tomēr ir jāatlīdzina zaudējumi, ciktāl to prasa taisnīgums pēc konkrēta notikuma apstākļiem, it īpaši pēc pušu mantiskā stāvokļa, un ciktāl kaitējuma nodarītājam tādēļ netiks atņemti līdzekļi tādai dzīvei, kāda viņam pieklājas.” Tomēr šis noteikums netika iekļauts galīgā BGB redakcijā un divreiz tika noraidīts — bundesratā un reihstāgā.2 Šāda Francijas un Vācijas likumdevēju vienprātība kļūst īpaši interesanta, ja atcerēsimies, ka starp šīm kodifikācijām ir 92 gadu atstarpe, kurā ievērojami attīstījusies civiltiesību zinātne un kurā kļuva aktuāls jautājums par paaugstinātās bīstamības avota nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu. Ņemot vērā to, ka CCF un BGB ir gājuši tālu ārpus nacionālajām tiesību sistēmām, varētu runāt par zināmu Eiropas civiltiesību tradīciju. Ir gan jāsaka, ka šīs tradīcijas būtība nav vis aplūkojamās tiesiskās un sabiedriskās parādības ignorēšana, bet risinājums, kas vairāk vai mazāk atšķiras no Latvijas civiltiesībās pastāvošā. Francijas tiesas 19. gs. uz četru CCF pantu pamata izstrādāja plašu praksi lietu kategorijās, kuras kodeksa pieņemšanas laikā nav pastāvējušas. Tā izveidojies arī atbildības par paaugstinātās bīstamības avota nodarītajiem zaudējumiem institūts, kas tika atvasināts no atbildības par lietu, kuras uzrauga persona, nodarītajiem zaudējumiem. CCF 1384.panta 1.paragrāfs nosaka: “Atbildība iestājas ne vien par zaudējumu, kas nodarīts ar paša darbību, bet arī ar to personu darbību, kuras tika uzraudzītas vai kuras vajadzēja uzraudzīt, vai ar lietām, kuras vajadzēja uzraudzīt.” Piemēram, paplašināti iztulkojot šo normu, Francijas kasācijas tiesa 1896.gadā apmierināja prasību, ko cēla strādnieks pret kāda mehānisma īpašnieku sakarā ar šī mehānisma nodarīto kaitējumu. Spriedumā tika atzīmēts, ka šajā gadījumā piemērojama civiltiesiskās atbildības prezumpcija, kas paredzēta CCF 1384.