Jāšaubās, vai tiešām vietas faktors šajās lietās ir pietiekams pamats tik atšķirīgiem tiesu secinājumiem, ja mainās tikai darbības vieta, bet ne raksturs. Līdz ar to ASV un kontinentālās Eiropas civiltiesības šajā jomā ir līdzīgākas, nekā var likties.

Tātad dažādām metodēm — paplašinot juridiski tehnisku kritēriju skaitu vai paredzot bezvainas atbildību tikai speciālos likumos — Rietumu valstu tiesībzinātnieki, tiesas un likumdevēji sagrauj pašus civiltiesiskās atbildības pamatus, balstot to uz riska principiem. Arī riska jēdziens bieži vien tiek paplašināti iztulkots. Risks tiek izprasts kā cēloniskā sakara varbūtība starp nodarījumu un kaitējumu vai pat kaitējuma iestāšanās varbūtība. Piemēram, dažās lietās par azbestu saturošo vielu nodarīto kaitējumu ASV tiesas atzina cēloniskā sakara varbūtību par pietiekamu pamatu cietušo prasību apmierināšanai.31 Šī tendence nav guvusi pārsvaru ASV tiesu praksē pār ierasto uzskatu par cēlonisko sakaru. Piemēram, lietā prasībā pret uzņēmējsabiedrību “Agent Orange” apelācijas instances tiesa norādīja uz cēloniska sakara varbūtības nepietiekamību prasības apmierināšanai.32

Tomēr nav šaubu, ka pastāv civiltiesiskās atbildības pamatu vienkāršošanas tendences. Šīs tendences un citi te izklāstītie apstākļi liek apšaubīt bezvainas civiltiesiskās atbildības pozitīvo lomu.

Domājams, ka civiltiesisko atbildību par paaugstinātās bīstamības avota nodarīto kaitējumu var padarīt stingrāku attiecībā pret kaitējuma nodarītāju, paliekot atbildības par vainu ietvaros. No daudzām koncepcijām, kas balstās uz vainas principu, var izvēlēties optimālo vispārīgā un speciālā vainas regulējuma savienojumu. Bet, arī nedomājot vienīgi par vēlamo likuma redakciju, var atzīmēt, ka pati CL 2347.panta 2.daļa satur norādes uz atbildības vainojamu raksturu šajā gadījumā: “Ja paaugstinātās bīstamības avots izgāja no īpašnieka, glabātāja vai lietotāja valdījuma bez viņa vainas, bet citas personas prettiesisku darbību rezultātā (..)”, “Ja valdītājs (..) arī uzvedies neattaisnojoši, atbildību par nodarīto zaudējumu var prasīt kā no personas, kas lietojusi paaugstinātas bīstamības avotu, tā arī no tā valdītāja, ievērojot, cik katrs vainīgs.” Līdzīgu viedokli izteicis G. Zīle, kurš izprot vainas problēmas citādāk, nekā šo rindu autors, taču uzskata, ka ar neattaisnojošo uzvedību likumdevējs saprot vainojamu uzvedību (nepublicētais referāts ‘’Atbildība par paaugstinātas bīstamības avotu radīto kaitējumu kā speciālais atbildības modelis’’). Līdz ar to nav gluži pamatoti pilnīgi atdalīt CL 1779.pantu un CL 2347.panta 2.daļu, īpaši atkarībā no paaugstinātās bīstamības avota apdraudētā labuma. Šo ceļu iet Latvijas tiesu prakse. Kā piemēru var minēt Augstākās tiesas Senāta 1996.gada 26.jūnija spriedumu lietā Nr.SKC—52.33 Lietas apstākļi ir šādi. 1995.gada 13.jūlijā, būdams alkohola reibumā, Valērijs Vilčinskis, vadot Violai Vilčinskai piederošo automašīnu GAZ—24, Valmierā, Stacijas un Kauguru ielas krustojumā, izraisīja sadursmi ar Andrim Miezim piederošo automašīnu “Volkswagen–Golf”, kā rezultātā automašīna tika tehniski bojāta. Andris Miezis cēla prasību pret Valēriju Vilčinski par zaudējumu Ls 2553,41 piedziņu. 1995.gada septembrī prasītājs prasību papildinājis, lūdzot pieaicināt lietā par līdzatbildētāju Violu Vilčinsku, jo viņa rīkojās neattaisnojoši, uzticot automašīnu savam vīram, kas pastiprināti lieto alkoholu. Pirmās instances tiesa apmierināja prasību. Apelācijas instances tiesa noraidīja prasību pret Violu Vilčinsku, un Senāts atstāja spēkā spriedumu, par kuru A.