Saturā

I sadaļa. Visas tautas vēlēts Valsts prezidents

II sadaļa. Saeimas vēlēšanu sistēmas reforma

Turpinājums.

Sākums “LV” 26.02.2002., Nr. 23

Foto: A.F.I.

Ņemot vērā to, ka partijas darbojas kā nevalstiskas organizācijas, kas cenšas pārstāvēt noteiktus sabiedrības segmentus, būtu neparasti ieviest kādu administratīvu mehānismu politisku domstarpību risināšanai. Turklāt prezidenta vājās pilnvaras izpildvaras sfērā neļauj tam darboties no politiskajām partijām neatkarīgi, tādējādi “paceļoties pāri” partiju ķildām.

Nav domājams, ka partiju loma valstī un politiskajā sistēmā būtiski mazināsies pēc aplūkojamā Satversmes projekta ieviešanas. Tās saglabās iepriekšējo ietekmi pār Saeimas un Ministru kabineta darbību. Mazināsies to spēja iespaidot nozīmēšanu amatos, jo vairāku augstāko amatpersonu iecelšana tiks nodota Valsts prezidenta rokās. Tomēr var pieņemt, ka šādi savu ietekmi palielinās tā politiskā organizācija, kuru pārstāvēs Valsts prezidents. Šāda situācija var izmainīt politisko spēku līdzsvaru un drīzāk saasināt partiju attiecības.

Sabiedriskās domas pētījumi vienprātīgi uzrāda plašu sabiedrības atbalstu Valsts prezidenta tiešai ievēlēšanai. Tāpēc šādas institūcijas ieviešanu vēlētāji novērtētu pozitīvi. Turklāt tā atbilstu pētījumos konstatētajai tendencei atsevišķiem sabiedrības segmentiem paļauties uz kādu spēcīgu līderi, kurš novērstu vai atrisinātu katra konkrētā indivīda problēmas. Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka šī sabiedrības vēlme būtu pašmērķīga. Iedzīvotāji sagaida praktisku un rezultatīvu rīcību no jaunās institūcijas. Taču Satversmes projekts to nav apveltījis ar pietiekami plašām pilnvarām šai jomā, tāpēc gaidītie rezultāti izpaliks.

Valsts prezidenta darbības efektivitāte daļēji ir saistīta ar Saeimas politisko atbalstu, kā nodrošināšanā svarīga loma ir vēlēšanu sistēmai. Satversmes projekts paredz prezidenta vēlēšanas divās kārtās, turklāt tās acīmredzot nenotiks vienlaikus ar Saeimas vēlēšanām. Citu valstu pieredze rāda, ka tieši valsts galvas un likumdevēja vienlaikus vēlēšanas palielina prezidenta iespējas iegūt plašāku atbalstu parlamentā. Arī prezidenta izraudzīšana divās kārtās vājina partiju tieksmi laikus veidot plašākas koalīcijas, kas turpina savu darbu arī pēc prezidenta ievēlēšanas. Savukārt piedāvātā jauktā sistēma Saeimas ievēlēšanai tāpat nemazinās parlamentā pārstāvēto partiju skaitu, turpinot apgrūtināt prezidentu atbalstoša vairākuma rašanos.

Ja Valsts prezidentam šāda vairākuma nav, pusprezidentālā sistēma, ko jaunā Satversme faktiski piedāvā, funkcionēs līdzīgi parlamentārismam — ar dažām ievērības cienīgām atšķirībām. Vispirms Valsts prezidents būs spiests konstatēt, ka tā funkcijas un reālā ietekme šādos apstākļos nav samērojamas ar tautas pausto uzticību, radot potenciālu nesaskaņām ar Saeimu.

Šīs domstarpības varētu īpaši padziļināties to amatpersonu izraudzīšanas brīžos, kuru iecelšana saskaņā ar Satversmes projektu nodota Valsts prezidentam. Vairākuma trūkuma situācijās prezidentam var rasties vilinājums iecelt amatos sev lojālas personas, kuru atbalstu varētu izmantot attiecību veidošanā ar Saeimu. Turklāt viņa rīcībā būtu vairāki institucionāli mehānismi, kurus varētu izmantot minētajam mērķim — likumu nodošana Satversmes tiesai vai tautas nobalsošanai un Saeimas atlaišana, tai nespējot izveidot valdību. Ievērības cienīgs ir novērojums, ka Valsts prezidenta kancelejā būtu jāveido jaunas struktūrvienības, kas pārraudzītu prezidenta iecelto amatpersonu darbību. No vienas puses, tas sadārdzinātu Valsts prezidenta institūcijas funkcionēšanu. No otras puses, Satversmes projekts neparedz prezidenta tiesības atcelt minētās amatpersonas, tā radot juridiskas neskaidrības un administratīvu jucekli. Prezidenta vēlēšanu sistēmas darbības loģikas dēļ arī politisko partiju sadarbības iespējas netiks veicinātas, un pašreizējā situācija faktiski netiks mainīta.

Ja tomēr izveidojas Valsts prezidentu atbalstošs vairākums Saeimā, tas stiprinātu prezidenta pozīcijas, ļaujot asociēt šo institūciju ar Saeimas un valdības darbības veiksmēm. Kļūmju gadījumā asociatīvā saistība būtu mazāka, jo Valsts prezidents varētu atsaukties uz Satversmes normu, ka politiskā atbildība jāuzņemas Ministru prezidentam vai ministram (īpaši tajos gadījumos, kad ierosinājums nācis no valdības). Tomēr pretstatā citu valstu pieredzei nav domājams, ka plānotais pusprezidentālisms varētu pārvērsties par de facto prezidentālismu, Saeimas vairākumam atbalstot prezidentu, jo valsts galvam Satversmes projektā paredzētas šim pavērsienam nepietiekamas prerogatīvas.

Interesantu tieši vēlēta Valsts prezidenta institūcijas kritiku izteicis bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Viņš norāda, ka priekšvēlēšanu kampaņas loģika liks kandidātiem izteikt nepārdomātus, sakāpinātus solījumus, kuru pildīšanai būs nepieciešamas tādas pilnvaras, kas Satversmes projektā nav paredzētas. Līdz ar to šai projektā jau ir ielikti politiskās spriedzes pamati. Lai no tā izvairītos, nepieciešams paplašināt prezidenta pilnvaras, faktiski radot prezidentālu sistēmu, kas Latvijas politiskajiem apstākļiem nav piemērota.

Tādējādi pastāv nopietnas bažas, ka tieši ievēlēts Valsts prezidents neattaisnos šīs institūcijas atbalstītāju cerības. Tomēr reizi četros gados tiks tērēti ievērojami līdzekļi Valsts prezidenta priekšvēlēšanu kampaņai, sadārdzinot kopējās politikas izmaksas Latvijā. Ņemot vērā šī posteņa simbolisko nozīmi un iespējas ietekmēt atsevišķu amatpersonu izvēli, partijas iesaistīsies šai sacīkstē, ieguldot vērienīgus līdzekļus un tāpēc varbūt pat palielinot savu saistību ar lielākajiem partiju finansētājiem.

Arī valsts budžeta tēriņi pieaugs. Savrupi rīkotu Valsts prezidenta vēlēšanu budžets lēšams aptuveni 1 milj.latu.39 Domājams, ka arī Valsts prezidenta kancelejas uzturēšanas izdevumi pieaugtu uz darbinieku skaita palielinājuma rēķina.

Šie apsvērumi vedina domāt, ka visai īsā laikā (2–4 gados) atklāsies Valsts prezidenta institūcijas reālās rīcības iespējas, radot vilšanos sabiedrībā. To acīmredzot pavadīs sabiedrības skepticisma un politiskā cinisma pieaugums, kā arī politiskās sistēmas leģitimitātes kritums pēc sākotnējā pieauguma, ko noteiks jaunās Satversmes pieņemšana.

Sasprindzinājuma vai krīzes apstākļus varētu izmantot Valsts prezidents, lai nostiprinātu savu ietekmi vai pat pārņemtu varu valstī. Satversmes projekts piedāvā vairākus tam piemērotus institucionālos mehānismus — ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas.

Salīdzinot ar pašreizējo Satversmi, ārkārtas stāvokļa izsludināšanas tiesības ir paredzētas ne tikai Ministru prezidentam, bet arī Valsts prezidentam.