Kristīne Strada, Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes dekāne, LU doktorante, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums.

Sākums “LV” 09.04.2002., Nr.53

Bez ticamības vai neticamības apstiprināšanas palīgfakti var būt arī tādi, kas raksturo citu pierādījumu no to izmantošanas iespējām pierādīšanas procesā viedokļa. Šādā nozīmē palīgfakti varētu parādīties situācijā, kad lemjams jautājums par pierādījuma avota kompetenci — vai liecinieks bija spējīgs uztvert notiekošo, reproducēt to, vai eksperts bija pietiekami kompetents sniegt atzinumu utt. Tāpat vairākos gadījumos palīgfakts būtu jākonstatē kā ‘’iepriekšējs’’ fakts, lai vispār kādu pierādījumu varētu izmantot.

Piemērs:

Saskaņā ar Latvijas KPK 59.pantu, ja rodas šaubas par liecinieka vai cietušā spēju pareizi uztvert apstākļus, kam nozīme lietā, un pareizi par tiem liecināt, obligāti nosakāma ekspertīze. Tas nozīmē, ka šīs ekspertīzes rezultātā sastādītais eksperta atzinums būs pierādījums palīgfaktam, kas nepieciešams, lai noteiktu vai konkrētās personas liecības ir iespējams izmantot pierādīšanā.

Iekļaujot likuma normā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu uzskaitījumu, ierosināts arī noteikt to līmeni, kāda sasniegšana nepieciešama, lai pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus varētu uzskatīt par pierādītiem.

Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

Faktiski šādā veidā likumā tiktu paredzēts tā sauktais ‘’pierādīšanas standarts’’. Šis jēdziens līdz šim ir faktiski nepazīstams bijušo padomju valstu kriminālprocesa zinātnē, bet plaši apskatīts un diskutēts rietumvalstīs. Dažādos zinātniskos darbos ir sniegts dažāds šī jēdziena skaidrojums. Viens no atbilstošākajiem un šī institūta procesuālo dabu vislabāk raksturojošiem varētu būt šāds: ‘’Termins ‘’pierādīšanas standarts’’ (standart of proof) attiecas uz to līmeni vai pakāpi, kādā jātiek īstenotai pierādīšanas nastai. Tas ir pārliecības vai iespējamības līmenis, kuru pierādījumiem jārada fakta izlēmēju5 prātā; tas ir standarts, kādā fakta izlēmējiem ar pierādījumu starpniecību jātiek pārliecinātiem no tās strīdus puses, uz kuru gulstas pierādīšanas nasta’’6. Šo skaidrojumu varētu vēl papildināt ar to, ka pierādīšanas standarts ir vienāds visās krimināllietās.

Ieteiktajā tiesību normu redakcijā kopējais pierādīšanas standarts tiek noteikts augsts — ‘’saprātīgu šaubu izslēgšana’’. Kā pēcāk tiks norādīts, piedāvātajā projekta variantā ir izteikts ierosinājums atsevišķos gadījumos pierādīšanas pienākumu pārnest uz aizstāvību. Izskatot visu nodaļas projektu kopumā, var atzīt, ka krimināllietās gadījumos, kad pierādīšanas nasta gulstas uz apsūdzētāju, pierādīšanas standarts ir augstākais, proti, lieta jāpierāda tā, lai pierādīšanas adresātam nepaliktu saprātīgu šaubu. Līdz ar to tādu pašu standartu jāievēro arī procesa virzītājs (iepriekš pierādīšanas adresāts), kas pamatos (pierādīs) savu gala nolēmumu lietā.