Dr. iur. Aivars Endziņš — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ko teikt par tā saukto Bojāra satversmi¹? “Omne nimium nocet²” —, ja lietojam latīņu “spārnoto” teicienu. “Kas par daudz, tas par skādi” —, ja izvēlamies mūsu pašu ne mazāk “spārnotu” sakāmo. Tie, kas vismaz ar acs kaktiņu ielūkojušies minētajā dokumentā, sapratīs, ko es ar to domāju. Milzīga apjoma materiāls, kurā daudz kā ir par daudz: ambīciju, tukšu frāžu, paviršības, kļūdu un bīstamu zemūdens akmeņu. Un trūkst paša galvenā: jēgas un kvalitātes.

*

Nenoliedzami, “Bojāra satversmes” autori ir ieguldījuši lielu darbu šā dokumenta izveidošanā. Tomēr reālais rezultāts uz papīra nav tāds, kādu to uzbur autoru dāsni izplatītie mīti par šo dokumentu. Manuprāt, “Bojāra satversmes” būtiskākā un bīstamākā iezīme ir tā, ka ir divi dažādi “projekti” — viens, kuru autori attēlo izteikumos par šo satversmi, un otrs, kurš uzrakstīts uz papīra un par kura iesniegšanu tiek vākti paraksti. Abi šie “projekti” būtiski atšķiras. Diemžēl par valsts pamatlikumu šobrīd var kļūt tikai pēdējais no minētajiem un tikai tāds, kāds tas ir uzrakstīts.

Neesmu ne pirmais, ne vienīgais, kura vērtējums par šo dokumentu, maigi izsakoties, nav glaimojošs. Manuprāt, projekts tālu atpaliek no prasībām, ko ikviens Latvijas pilsonis varētu izvirzīt valsts svarīgākā juridiskā dokumenta — Satversmes — projektam. “Bojāra satversme” atgādina nemākulīgi pagatavotu rasolu, kurā juku jukām salikti gan savstarpēji saderīgi, gan nesaderīgi, gan kvalitatīvi, gan iepuvuši produkti.