Nobeigums. Sākums “LV” 21.05.2002., Nr. 75; “LV” 18.06.2002., Nr. 91

Jau iepriekš tika minēts, ka Saeimas Publisko tiesību komisijas izstrādātais likumprojekts par baznīcas šķiršanu no valsts netika pieņemts, taču jāatzīmē: tautas priekšstāvji, apzinādamies šāda likuma nepieciešamību, šai pašā Saeimas komisijā 1924.gadā pieņēma izskatīšanai Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvaldes izstrādāto likumprojektu, kas saucās ‘’Likums par baznīcām un citām reliģiskajām organizācijām”1. Tas lielā mērā bija noskatīts no analoģiska Igaunijas Republikas likuma par baznīcām. Likums tika pieņemts, un Latvijā darbojās sistēma, kas ārkārtīgi līdzinājās tālaika Itālijas tiesiskajam regulējumam: viens likums visiem. Par tradicionālajām un lielākajām baznīcām vēl izdoti Ministru kabineta noteikumi. Romas katoļu baznīcas darbību regulēja starptautisks līgums — konkordāts. Kad 1934.gadā Latvijā tika iedibināts tai laikā modernais autoritārisms Kārļa Ulmaņa ‘’vadonisma’’ stilā, šai sistēmā nekas nemainījās, ja neskaita valsts administrēšanas lomas pieaugumu un vispārējas brīvdomāšanas un demokrātisma mazināšanos.

Apskatīsim tuvāk šo regulējumu un sāksim ar likumu ‘’Par reliģiskām apvienībām un to savienībām’’, ko Latvijas Ministru prezidents K.Ulmanis parakstīja 1934.gada 13.decembrī (atcerēsimies, ka Saeima bija atlaista — R.B.). Likumu bija izstrādājusi Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvalde, kas jaunā likuma nepieciešamību pamatoja šādi: ‘’Tautas šķelšanās sīkās sektās, kuras viena otru apkaro, nav vēlama. Tie paši šķēlēji, kas agrāk radīja sociālismu un komunismu, saprot, ka šādas dažādas sektas arī var viņiem palīdzēt šķelt tautas dzīvos spēkus. Sektu piekritēji ir pilni negatīvu noskaņojumu pret pārējo tautu, pilni opozīcijas gara, kuri gandrīz nevienā kopējā darbā ar visu tautu nevar sadarboties. Šādām sektām, kas pilnīgi pretējas mūsu tautas garam, viņu darbība būtu stipri jāierobežo. Lai to varētu panākt, tad šo sektu, respektīvi, reliģisku apvienību un savienību, pārzināšana jānodod vienas iestādes — Garīgo lietu pārvaldes rokās.’’2 Varu tikai piezīmēt, ka šie argumenti īpaši ar oriģinalitāti neizcēlās laikā, kad visur sāka skanēt lišķīgas balsis par godu jaunajam K.Ulmaņa režīmam.