Vai tauta var Saeimā iesniegt budžeta projektu

Jānis Pleps un Edgars Pastars, LU Juridiskās fakultātes studenti, — “Latvijas Vēstnesim”

Šobrīd Satversme ir atvērta plašiem grozījumiem. Pirmā grozījumu pakete, kas saistījās ar valsts valodas statusa nostiprināšanu, jau ir izdarīta. Taču mūs vēl, iespējams, sagaida pamatlikumā iestrādātas normas, ka deputāti un Valsts prezidents nebauda imunitāti par izdarītajiem noziegumiem pret mieru un kara noziegumiem. Šajā procesā notiek atkāpšanās no Satversmē izmantotās juridiskās metodes, kas raksturīga ar maksimālu lakonismu un īsumu. Augstākminētie grozījumi pēc savas būtības ir nevajadzīga atkārtošanās un Satversmes teksta piesārņošana ar mirušām normām, kas juridiski neko neatrisina. Šādas normas Satversmē viennozīmīgi nav nepieciešamas, un tas dzīvu Satversmi var vērst mirušā normu sakopojumā. Taču uz to likumdevējs nevērīgi attrauc: “Es piekrītu. [..] Taču man ir jautājums — vai tiešām tā skāde, ko nodarīs šie grozījumi būs tik liela ?”. 1 Atbildi uz šo jautājumu caur gadu desmitiem ir sniedzis prof. M. Lazersons: “Kā juristam un zināmā mērā speciālistam gan vajadzētu zināt, ka nevar no Satversmes izraut vienu pantu un ar to aprobežoties. Ja negribam ķerties pie “Zufallgesetzgebung”, t.i., pie nejaušas likumdošanas, tad tas vispār nemaz nav iespējams. [..] Katrai Satversmei ir savs gars, un Saeima nav zobu ārstēšanas kabinets, kur varētu vienu zobu izraut un domāt, ka līdz ar to cilvēks paliek negrozīts. Ar Satversmi mēs tā nevaram rīkoties”.2 Šajā sakarā raksta autori vēlētos uzsvērt, ka Satversmē ar neizsvērtiem grozījumiem jau ir iestrādātas nopietnas konstitucionālo tiesību problēmas, kuras tapa iespējams manīt tikai pēc vairākiem gadiem. Arī pēdējo grozījumu sekas to iespējamā nesavietojamībā ar Satversmes sistēmu atklās rītdiena.