Prof. Dr.habil.iur. Uldis Krastiņš, LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Pirms uzsākt sava viedokļa izklāstījumu par iepriekšminēto plēnuma lēmumu izteikšu savas domas par plēnumu kā Latvijas Republikas Augstākās tiesas institūciju — par šīs institūcijas nozīmi un nepieciešamību vienotas tiesu prakses veidošanā valstī, jo šajā jautājumā jau daudzu gadu garumā ir pausti gluži pretēji viedokļi — gan noliedzot tiesu prakses skaidrojumu nepieciešamību plēnuma lēmumos, gan atzīstot, ka tādi skaidrojumi palīdz veidot daudzmaz vienotu tiesu praksi Krimināllikuma piemērošanā.

Saskaņā ar 1992.gada 15.decembra likuma “Par tiesu varu” 49.pantu plēnums ir Augstākās tiesas tiesu palātu tiesnešu un Senāta tiesnešu kopsapulce, kuras kompetencē ietilpst tiesām saistošu izskaidrojumu pieņemšana par likumu piemērošanu.

Sākšu ar galveno argumentu pret šādu plēnuma lēmumu pieņemšanu — skaidrojumi plēnuma lēmumos par likuma piemērošanu, kas ir saistoši LR tiesām, ierobežojot tiesu neatkarību tiesas spriešanā.

Var iebilst pret vārdu “saistoši”, bet lietas būtību tas nemaina. Ka vienota tiesu prakse likumu piemērošanā ir nepieciešama, par to taču laikam strīda nav. Jautājums ir par to, kādā formā ir ietverami skaidrojumi par likumu piemērošanu tiesu praksē.

Tiesu neatkarības princips nozīmē, ka, spriežot tiesu, tiesneši un tiesas piesēdētāji ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam, un tas liecina, ka nav pieļaujama iejaukšanās tiesas darbā, izskatot konkrētas krimināllietas.

Taču tas nenozīmē, ka tiesas spriedumā dotā likuma interpretācija ir absolūta un negrozāma. Ja tiesa savā spriedumā likumu ir nepareizi piemērojusi (interpretējusi, tulkojusi), tad likumā noteiktā kārtībā spriedums ir pārsūdzams vai noprotestējams, un augstāka tiesu institūcija ir tiesīga spriedumu atcelt, norādot uz nepareizu likuma piemērošanu. To arī varam vērtēt kā tiesas neatkarības ierobežojumu, bet pret to taču neviens neiebilst.

Nav strīda arī par to, ka tiesas kļūdas likuma piemērošanā ir iespējamas, un ne tikai iespējamas; tādu gadījumu tiesas spriešanā ir pietiekami daudz, un likums paredz iespēju tās labot. Bet jāņem vērā arī tas, ka katra tiesas kļūda ietekmē tiesas autoritāti sabiedrības acīs un aizskar konkrētu cilvēku visai svarīgas intereses — tiesības uz likumam atbilstošu taisnīgu tiesu.

Tāpēc jādomā par to, kādiem līdzekļiem panākt pareizu likuma piemērošanu. Viens no ceļiem ir likuma izskaidrošana, turklāt tādā veidā, lai parādītu tiesas pieļautās kļūdas, kā tās labojamas un, galvenais, lai likuma skaidrojumos ieklausītos tiesneši.

Risinājuma varianti ir vairāki: jāsaglabā līdzšinējā kārtība, saskaņā ar kuru Augstākās tiesas plēnums dod skaidrojumus par likuma piemērošanu tiesu praksē; izmantots tiek tiesu precedentu variants; vai atzīt vienīgo iespēju, kā panākt pareizu likuma piemērošanu — iziet katrā konkrētā krimināllietā spriedumu pārsūdzības vai noprotestēšanas garo ceļu.

Pēdējais variants balstās uz kriminālprocesuālo likumu un ir vienmēr iespējams, bet galvenokārt izmantojams konkrētā krimināllietā un var saistīties ar precedenta izmantošanu. Nu jau vairākus gadus Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta, kā arī apgabaltiesu spriedumi tiek publicēti atsevišķās grāmatās un tiem ir nozīme vienotas tiesu prakses veidošanā.