Agra Reigase, LU Juridiskās fakultātes lektore, – “Latvijas Vēstnesim”

2002.gada 31.oktobrī Saeima pieņēma ilgi gaidītu likumu “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”1. Tā izstrādāšanas galvenais iemesls ir audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu (turpmāk – piespiedu līdzekļi) pilnveidošanas nepieciešamība. Šis visai nozīmīgais akts pieņemts apstākļos, kad Latvijā vērojams augsts noziedzības, tai skaitā arī nepilngadīgo noziedzības, līmenis,2 kad samērā bieži tiesas nepilngadīgajiem piemēro visbargāko sodu – brīvības atņemšanu,3 lai gan pasaulē un arī mūsu valstī notiek intensīvi alternatīvu līdzekļu, ar kuriem varētu aizstāt kriminālsodu, meklējumi.

Svarīgas ir arī starptautiskajos dokumentos fiksētās rekomendācijas bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, kuras būtu jārespektē arī nacionālajā likumdošanā. ANO Konvencijas par bērna tiesībām, kurai Latvijas Republika pievienojās 1991.gada 4.septembrī, prasības jebkurai dalībvalstij ir obligātas. Konvencija aicina valstis atzīt, ka ikvienam bērnam, kurš pārkāpis kriminālo likumdošanu, apsūdzēts vai citādi atzīts par vainīgu tās pārkāpšanā, ir tiesības uz tādu apiešanos, kas palīdz attīstīt bērna pašcieņas jūtas un savas vērtības apziņu, nostiprina viņā cieņu pret cilvēka tiesībām un citu personu pamatvērtībām, palīdzētu reintegrēties un panāktu, lai viņam būtu derīga loma sabiedrībā. Šai sakarībā dalībvalstīm jācenšas sekmēt to likumu, procedūru un iestāžu noteikšanu, kam ir tiešs sakars ar bērniem, kuri pārkāpuši kriminālo likumdošanu (40.pants).4

Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas Republikas Augstākās padomes 1993.gada 1.jūnijā pieņemtais likums “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem”5 savas darbības 9 gados ir novecojis un neatbilst ne teorētiskajām nostādnēm, ne prakses vajadzībām. Šis ir speciāls likums, kas detalizētāk reglamentē Latvijas Kriminālkodeksa (pēc 1999.gada 1.aprīļa arī Krimināllikuma) un Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normās minētos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu un to piemērošanas kārtību. Taču 1993.gada likums Latvijā tiks piemērots līdz 2004.gada 1.janvārim, kad spēkā stāsies 2002.gadā pieņemtais likums.

Tātad valstī bija nepieciešams pilnveidot tiesisko bāzi jautājumos, kas saistīti ar bērnu likumpārkāpumiem.

Jaunais likums salīdzinājumā ar 1993.gada likumu paredz daudz novellu, kuras atbilst starptautiskajos dokumentos paredzētajām prasībām, laika garam.

Pirms analizēt atsevišķas jaunā likuma normas, pievērsīsim uzmanību tajā lietotai progresīvākai terminoloģijai. Tā 2002.gada likumā konsekventi lietots termins “bērns”, nevis “nepilngadīgais” kā 1993.gada likumā, lai gan abos gadījumos skaidrojums ir analogs, t.i., bērns (nepilngadīgais) ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Mainīts arī atsevišķu piespiedu līdzekļu nosaukums.