Mag. iur. Māris Grudulis – “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvijas Republikas Satversmes 113.pantā deklarēts: “Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.” Šī norma kontekstā ar Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos noteiktajām tiesībām ir pamats visām tiesībām, kuras Latvijas valstī tiek vairāk vai mazāk nodrošinātas jaunrades darbu autoriem vai viņu tiesību pārņēmējiem.

Izpildot Satversmē noteikto prasību, valstij jāgarantē attiecīgu normatīvo aktu pieņemšana, atbilstošu institūciju izveidošana, kā arī tiesību īstenošanas un aizsardzības efektīva nodrošināšana. Pieņemot atbilstošus normatīvos aktus, valstij jāgarantē to atbilstība Latvijas Republikai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem (un šobrīd varam teikt, ka arī Eiropas Savienības (ES) direktīvām).

Tieši šī nepieciešamība sakārtot Latvijas normatīvos aktus atbilstoši starptautiskajām un ES prasībām nesen izraisījusi diezgan asu diskusiju masu medijos par tā dēvēto kopēšanas nodevu vai valdības vēlmi beidzot pieņemt noteikumus, kuriem sakarā ar Autortiesību likuma 35.pantu jau no 2001.gada 1.janvāra bija jāreglamentē jautājumi par atlīdzību, kas autoriem pienākas par viņu ekskluzīvās reproducēšanas tiesības aprobežojumu.

Šajā rakstā autors vēlas atspoguļot problēmu, kas saistīta ar reproducēšanas tiesības un tās aprobežojumu formulējumu Autortiesību likumā, kā arī vērst uzmanību uz sekām, ko rada nesavlaicīga valsts darbība autortiesību likumdošanas sakārtošanā.