Mag.iur. Anita Rodiņa, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras lektore, – “Latvijas Vēstnesim”
 Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Pasaulē par vispāratzītu vērtību un nozīmīgu tiesību institūtu ir kļuvusi konstitucionālā kontrole, kuras īstenošana ir vispārējās kompetences vai speciālu tiesu (vai kvazitiesu) institūciju ziņā. Speciālā konstitucionālā kontrole sastopama daudzās valstīs, to starp arī Latvijā un tās kaimiņzemēs – Igaunijā un Lietuvā.
Par interesantu un savā ziņā arī īpašu ir uzskatāma Igaunijas pieredze konstitucionālās kontroles institūta veidošanā un darbībā, kas šogad maijā atzīmēja savu desmito gadskārtu.1 Turklāt Igaunija pavisam nesen īstenojusi ievērojamu reformu, 2002. gada 13.martā pieņemot jaunu Konstitucionālās kontroles tiesas procesa likumu, kas spēkā stājās tā paša gada 1. jūlijā.2
Latvijā par Igaunijas konstitucionālās kontroles institūtu ir zināms visai maz. Šī raksta mērķis ir iepazīstināt interesentus ar Igaunijas konstitucionālās kontroles sistēmu, vienlīdz risinot un apskatot atsevišķus teorētiskus jautājumus, kas izmantojami, domājot par konstitucionālo kontroli kopumā.
Nedaudz vēstures
Igaunijā pirmo reizi tās vēsturē speciālās konstitucionālās kontroles ideja tika iedzīvināta tikai pēc 1990. gada, kad uz pasaules kartes parādījās vairākas jaunas valstis Viduseiropā un Austrumeiropā (dēvētas arī par jaunās demokrātijas valstīm), kurās “konstitūcijas sargsuņa” funkcijas tika uzticētas konstitucionālajām tiesām. Igaunijas tautas 1992. gada 28. jūnijā pieņemtajā konstitūcijā līdzās citām pamatnormām 149.panta 4. daļā tika likts pamatakmens konstitucionālajai kontrolei, nosakot, ka Augstākā tiesa (saukta arī par Nacionālo vai Valsts tiesu (Riigikohus)) ir arī konstitucionālās kontroles tiesa.3
Taču interese un zināmas iestrādes šīs idejas īstenošanā ir atrodamas Igaunijā “pirmās republikas laikā” jeb laika posmā no 1918. līdz 1940. gadam.4 Nepieciešamība veidot konstitucionālās kontroles institūtu Igaunijā tika apspriesta jau 1920. gada konstitūcijas izstrādāšanas laikā. Līdz pat trešajam lasījumam konstitūcijas projektā bija paredzēts, ka Augstākajai tiesai ir tiesības pasludināt parlamenta pieņemto likumu par konstitūcijai neatbilstošu un nosūtīt to atpakaļ atkārtotai izskatīšanai pašam parlamentam.5 Augstākās tiesas lēmuma noraidīšanas gadījumā būtu rīkojams referendums, kurā tautai nāktos lemt par šādu likumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
