Valsts atbildība kā starptautisko tiesību pamatprincips izriet no starptautiskās tiesiskās sistēmas būtības un nodrošina starptautisko tiesisko kārtību.

Valsts atbildības pamatā ir starptautiskais pārkāpums (angļu val. internationaly wrongful act), kurš rodas, pastāvot diviem nosacījumiem: pirmkārt, konkrētā valsts darbība ir attiecināma uz valsti uz starptautisko tiesību pamata; un, otrkārt, konkrētā darbība rada valsts starptautiska pienākuma pārkāpumu.1 Lietā Spanish Zones of Morocco Claim valsts atbildības koncepts tika definēts šādi: “Atbildība ir nepieciešams secinājums, kas izriet no tiesību būtības. Visas starptautiskā rakstura tiesības ietver arī starptautisko atbildību. Ja saistības netiek pildītas, atbildība rada pienākumu sniegt reparācijas.” 2

Valsts starptautiskās tiesiskās atbildības pamatā ir vaina par kādu izdarītu starptautisku pārkāpumu. Kopumā valsts atbildības noteikšanā izšķir divus vadošos principus – objektīvo valsts atbildības principu un subjektīvo valsts atbildības principu.

Objektīvās valsts atbildības principa jeb tā sauktās riska teorijas pamatā ir uzskats, ka valsts atbildībai piemīt stingri noteikts raksturs. Ja ir noticis starptautisko tiesību pārkāpums, kas radījis kaitējumu, valsts būs atbildīga cietušās valsts priekšā neatkarīgi no tās labticības.3 Daudzi starptautiski līgumi precīzi nosaka atbildības iestāšanās priekšnoteikumus, tās veidu un apmēru, kā tas noteikts, piemēram, 1967. gada Līgumā par valstu darbības principiem kosmiskās telpas izpētē un izmantošanā.4 Arī 1972. gada Konvencija par starptautisko atbildību par kaitējumu, kas nodarīts ar kosmiskajiem objektiem, paredz, ka valstij, kas palaidusi kosmosā vai no kuras teritorijas kosmosā ievadīti objekti, neatkarīgi no vainas ir jāatbild par kaitējumu, kas ar šiem objektiem nodarīti citām valstīm.5 Jāatzīmē, ka daudzas tiesu lietas starptautiskajās tiesībās tikušas spriestas, pamatojoties uz objektīvo valsts atbildības principu, pat nepastāvot nekādiem konkrētiem līgumiem.

Pretējs objektīvajam valsts atbildības principam ir subjektīvais princips jeb tā sauktā vainas teorija, kuras pamatā ir uzskats — lai iestātos valsts atbildība, prettiesiskajā darbībā jāsaskata vai nu nodoms (dolus), vai neuzmanība (culpa).6 Tā, piemēram, jau 1920. gada Home Missionary Society Claim lietā arbitrāžas tribunāls norādīja, ka “starptautiskajās tiesībās pastāv vispāratzīts princips, ka neviena valdība nevar tikt saukta pie atbildības par dumpinieku darbībām, tiem nepakļaujoties varas orgāniem, ja pati valdība nav vainojama nelabticībā vai nevērībā, apspiežot sacelšanos”.