Iesākšu savu referātu par reliģiskiem konfliktiem un reliģisko diskrimināciju no stāsta par reālu gadījumu, kas notika 1793. gadā ar Ludviķa XVI meitu Burbonas hercogieni Mariju Terēziju. Kādu reizi pilī, rotaļājoties ar savu aukli, viņa bija nejauši palūkojusies uz tās roku un ļoti pārsteigta konstatējusi, ka auklei arī ir pieci pirksti. Hercogiene iesaukusies: "Kā! Jums arī pieci pirksti!" Un, lai vēlreiz sevi pārbaudītu, pārskaitījusi pati savus pirkstus... Ko es ar to gribu teikt? Tikai to, ka cilvēku savstarpējās neizpratnes problēmas lielākoties rodas, pirmkārt, no neizpratnes par otra patieso viedokli, otrkārt, no nevēlēšanās izprast otra viedokli. Cilvēkam piemīt arī trešais aspekts un tā ir apzināta nevēlēšanās iedziļināties otra problēmās, no kā rodas otra brīvības ierobežošana. Šie trīs cilvēka dabas aspekti ir iemesli NEJAUŠAI DISKRIMINĀCIJAI, kuras rezultātā var izcelties konflikts. Pastāv vēl arī cits aspekts, un tā ir APZINĀTA NEIECIETĪBA PRET CITĀDI DOMĀJOŠO. Valstij, kura vēlas sevi uzskatīt par demokrātisku un tiesisku valsti, ir jācenšas visos gadījumos būt par stabilizējošo faktoru un tai jārada visi priekšnosacījumi, lai līdz minimumam samazinātu iespējamību reliģiskai diskriminācijai, jo reliģisks konflikts mūsdienu pasaulē rada politiskas sekas. Valsts nedrīkst pieļaut konfliktus, kas rodas reliģisku motīvu dēļ, un valstij ir jānodrošina dažādo reliģisko diskrimināciju izpausmju formu nepieļaujamība. Par moto varētu kalpot tiesību filozofa Imanuela Kanta princips: "Vienas personas brīvība nedrīkst ierobežot otra cilvēka brīvību." Valsts varai ir jārūpējas par to, lai valstī prevalētu demokrātiski tiesību principi, kas balstās uz morāli.

Jēdzieni "reliģiskā diskriminācija" un "reliģiskie konflikti" bieži vien ir savstarpēji saistīti un tāpēc necentīšos pretendēt uz universālu iespējamo konfliktu vai diskriminācijas gadījumu pārskaitījumu. Mēģināšu sniegt vispārinātu šīs problēmas analīzi.

Konfliktu pamatā ir cīņa par varu, prestižu un autoritāti. Nav būtiski, ar kādiem līdzekļiem tiek risināta šī cīņa par varu. Diskriminācija attiecībā pret reliģiju vai ticīgo pati par sevi slēpj konfliktu. Reliģiska diskriminācija savā būtībā nozīmē vardarbīgu darbību, ko veic persona vai institūcija pret atsevišķu reliģisku personu vai ticīgo indivīdu grupu, kas var būt arī juridiska persona. Bieži reliģisko diskrimināciju realizē ar represīvo valsts aparātu saistīts subjekts vai ar valsts palīdzību. Lai gan reliģiskā diskriminācija, neapšaubāmi, var notikt arī pašā reliģiskajā organizācijā vai darbavietā, piemēram, priekšniekam atlaižot no darba padoto, kurš ir citas konfesijas pārstāvis, utt. Šajā apskatā vairāk uzmanības veltīsim tieši ar valsts varu apveltīto subjektu netaisnīgajai vai nepārdomātajai attieksmei pret minoritātēm, no kā izriet reliģisks naids, kurš var radīt sabiedrības destabilizāciju un mierīgas attīstības apdraudējumu.