Uzņēmuma pāreja citai personai un darbinieku tiesību aizsardzība

LL.M. Agris Repšs, zv. advokāts, “Sorainen Law Offices”, – “Jurista Vārdam”

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.9, 9.03.2004.

Foto: no personiskā arhīva

Eiropas Tiesa spriedumā norādījusi, ka šajos apstākļos pāreja attiecas arī uz darbiniekiem, kuri strādā uzņēmuma daļā, jo darba attiecības raksturojas ar saiti starp darbinieku un to uzņēmuma daļu, kurā viņam jāveic savi pienākumi. Tādējādi uzskatāms, ka gadījumā, kad uzņēmums uztic ar līgumu kādu no savu pakalpojumu daļām, piemēram, tīrīšanu, citam uzņēmumam, kurš tādējādi uzņemas jeb iegūst darba devēja statusu attiecībā pret darbiniekiem, kas veic šos pienākumus, ir pamats piemērot Direktīvas noteikumus.¹⁷
Christel Schmidt lietā Eiropas Tiesa savā spriedumā, runājot par nodoto uzņēmuma daļu, atsaucās uz “pakalpojumu” (service –angļu val.), kuru veica darbinieks, bet kādā citā lietā, kur tā pieņēma līdzīgu lēmumu gadījumā, kad darba devējs nodeva četru ēdnīcu vadīšanu menedžmenta kompānijai, kas uz līguma pamata uzņēmās šo ēdnīcu pārvaldi, Tiesa nosauca uzņēmuma daļu, kas tika nodota par “vienību” jeb angļu valodā par “facility”¹⁸.
Šis spriedums ir ar tālejošām sekām un rada virkni jautājumu. Komercdarbībā visai izplatīta ir prakse pirkt pakalpojumus, kas ir nepieciešami uzņēmuma darbībai, jeb, citiem vārdot sakot, nodot kādas funkcijas veikšanu citam uzņēmumam. Ir daudzi uzņēmumi, kas pērk, piemēram, grāmatvedības pakalpojumus, tā vietā, lai nodarbinātu grāmatvedi. Līdzīgi notiek arī ar datoru sistēmu uzturēšanas pakalpojumiem, kas tiek pirkti, nevis tiek nodarbināts datoru speciālists kā darbinieks, vai reklāmas pakalpojumiem u.c. Angļu valodā šos procesus sauc par “outsourcing”, ko varētu tulkot kā piesaistīšanu no ārpuses. No Christel Schmidt lietas varētu secināt, ka direktīva un līdz ar to arī DL normas attiektos arī uz gadījumu, kad, piemēram, uzņēmums nodod savu reklāmas departamenta veikto darbu atsevišķam uzņēmējam uz uzņēmuma līguma pamata, vienlaikus nenododot ne aktīvus, ne savu personālu (darbiniekus, kas strādāja un turpina strādāt uzņēmuma reklāmas departamentā). Tomēr ir apšaubāms, vai tieši tāds bija likumdevēju (gan Eiropas, gan Latvijas) nodoms, pieņemot normas par uzņēmuma pāreju.
Reaģējot uz Eiropas Tiesas praksi, tiesību speciālisti un Eiropas Komisija ir mēģinājusi norādīt, ka nepieciešams nošķirt uzņēmuma daļas pāreju no uzņēmuma tikai vienas darbības nodošanas vai pārejas.¹⁹ Eiropas Komisija savā 1994.gadā piedāvātajā Direktīvas grozījumu projektā ierosināja nodalīt: 1) uzņēmuma darbības nodošanu kopā ar saimnieciskās vienības nodošanu, kas saglabā savu identitāti; 2) tikai uzņēmuma atsevišķas darbības nodošanu.