Foto: Andris Kļaviņš

Runa “Latvijas tiesas uz Eiropas sliekšņa”, nolasīta Latvijas Tiesnešu konferencē Rīgā 2004.gada 8.maijā

Latvija kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Šis nozīmīgais notikums ir arī pamudinājums izvērtēt, ko esam sasnieguši neatkarības gados un kas būtu jādara, lai kļūtu par līdzvērtīgu Eiropas valsti ar atbilstošu tiesu sistēmu. Savā ziņojumā centīšos analizēt, manuprāt, šādus svarīgākos procesus un notikumus, kas ietekmē mūsu tiesu sistēmas attīstību: likumdošanas procesu; tiesu iekārtas likumprojektu; sodu praksi; tiesu prakses izpēti; tiesnešu mācības.

Likumdošanas attīstības
problēmas

Tiesu darbu ietekmē likumdošanas attīstības tempi un kvalitāte. Pēc neatkarības atjaunošanas likumdevējs ir pieņēmis lielu skaitu dažādu normatīvo aktu, kas tieši vai netieši ietekmē tiesu darbu gan kvalitatīvi, paātrinot vai bremzējot lietu izskatīšanas tempus un efektivitāti, gan kvantitatīvi – samazinot vai palielinot attiecīgo lietu skaitu tiesās. Ir saprotama, it īpaši valsts neatkarības pirmajos gados, nepieciešamība pēc plaša tiesiskā regulējuma daudzās nozarēs un līdz ar to arī zināma steiga un nesaskaņotība, kas ietekmēja likumu kvalitāti.
Pēdējo gadu laikā notikušas pozitīvas pārmaiņas. Tomēr šis process attīstās pārāk lēni. Likumprojektu sagatavošanai, apspriešanai un pieņemšanai joprojām trūkst koordinācijas, vienotas procedūras, arī noteiktas kvalifikācijas speciālistu konkrētajā nozarē.
Kā piemēru var minēt procesuālās likumdošanas nevienmērīgo attīstību. Mēs zinām, ka Civilprocesa likums stājās spēkā jau 1999.gada 1.martā, Administratīvā procesa likums – tikai 2004. gada 1. februārī, bet Kriminālprocesa likums joprojām nav pieņemts.
Līdz ar to ilgstoši nav bijis pietiekams tiesisks regulējums publiski tiesisko attiecību jomā, kas regulē attiecības starp valsti un personu, kā arī kompetentas tiesu varas kontroles pār izpildvaras darbībām.