I. Ievads

Advokāti pārstāv ne vien citu personu intereses juridiskās lietās, bet arī paši ir uzskatāmi par tiesību subjektiem. Advokātus saista profesionālās tiesības, kas viņus ierobežo stingrāk nekā citu profesiju pārstāvjus. Tas attiecināms kā uz atbilstīgajām nacionālajām tiesībām, tā arī uz tiesību normām visas Eiropas līmenī. Nozīmīga advokāta profesijas regulācijas joma ir saistīta ar pielaidi ienesīgajam juridisko pakalpojumu tirgum. Patiesībā pielaide juridisko pakalpojumu tirgum Eiropā ir organizēta stipri atšķirīgi. Īpaši liberāla tā ir Somijā, kur netiek pieprasīta pat pabeigta juridiskā izglītība. Savukārt Vācijā tā ir ļoti strikta, kur „svešu juridisku lietu vešana“ ir uzticēta tikai un vienīgi 130 000 advokātiem.
Pie mums Latvijā pastāv t.s. vidutāja princips. No vienas puses, nepastāv juridisko pakalpojumu sniegšanas monopols, jo katrai juridisko izglītību ieguvušai personai ir tiesības sniegt juridiskas konsultācijas, kaut gan patiesībā lielāko daļu minēto pakalpojumu sniedz juridiskie biroji un uzņēmumu juristi. No otras puses, pielaide advokatūrai tiek strikti regulēta, kas faktiski juridisko pārstāvniecību piešķir vienīgi advokātiem, šīs tiesības aizsargājot ar likumu. Tiesības uzņemties aizstāvību krimināllietās ir vienīgi advokātu kolēģijas biedriem. Neraugoties uz vairākām plānotām izmaiņām likumdošanā, šī organizācija kā īsta pašpārvaldes institūcija uzrauga savus biedrus un tai ir izšķiroša ietekme uz viņu reputāciju.
Advokatūra visā pasaulē ilgstoši ir bijusi izteikti nacionāls veidojums. Tās statuss, tiesības un pienākumi bija tieši saistīti ar attiecīgo nacionālo valsti. Mūsdienās šī situācija strauji mainās – advokāti vairs nav saistīti tikai un vienīgi ar savas valsts tiesību sistēmu, jo aizvien biežāk tiek piemērotas starptautiskās tiesības.