Saskaņā ar klasiskajām starptautiskajām tiesībām, kas bija izteikti divpusējas, vienīgi valsts, kura tieši cietusi no starptautisko tiesību pārkāpuma, bija tiesīga prasīt vainīgās valsts atbildību par šo pārkāpumu.¹ Starptautiskās tiesības savā attīstībā tomēr nonāca pie jautājuma, vai bez tieši cietušās valsts arī trešajām valstīm ir kādas tiesības uz vienpusēju rīcību starptautiska pienākuma pārkāpuma gadījumā. Faktiski taču jebkurš starptautisko tiesību pārkāpums izraisa divu veidu kaitējumus: kaitējumu cietušajai valstij, t.i., valstij pret kuru pārkāpums vērsts, un kaitējumu tiesiskajai kārtībai kā tādai.
Protams, vairumā gadījumu starptautiskajās tiesībās tiek pieciests kaitējums pašai tiesību sistēmai un tiesība prasīt vainīgās valsts atbildību tiek piešķirta vienīgi cietušajai valstij. Taču šim vispārīgajam principam ir izņēmumi.
Galvenais no tiem saskaņā ar Starptautiskās tiesas spriedumu Barcelona Traction lietā² ir pienākuma erga omnes (latīņu val. – kā pret visiem) pārkāpuma gadījums. Pienākumi erga omnes jeb pienākumi pret visu starptautisko kopienu ir daudzpusēji starptautisko paražu tiesību pienākumi, kuru ievērošana ir visas starptautiskās kopienas interesēs. Pienākuma erga omnes pārkāpums rada vispārēju prasības tiesību jebkurai starptautiskās kopienas valstij pret pārkāpumu izdarījušo valsti.
Lai gan kopš Barcelona Traction lietas sprieduma pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi un Starptautisko tiesību komisijas 2001.gadā pieņemtajos Pantos par valsts atbildību³ iestrādāta procesuālā kārtība prasības celšanai par pienākumu erga omnes pārkāpumiem, valsts atbildība pret visu starptautisko kopienu joprojām ir ļoti neskaidrs starptautisko tiesību institūts.
Nav skaidrs, vai valsts atbildības erga omnes institūts patiešām ir darbotiesspējīgs, ņemot vērā, ka prasītājai valstij joprojām ir jāizpilda prasības nacionalitātes kritērijs un ka saskaņā ar East Timor lietu⁴ atbildētājai valstij joprojām ir jāpiekrīt tiesas jurisdikcijai, lai tiesa varētu izskatīt pienākuma erga omnes pārkāpuma lietu.
Rakstā tiks pierādīts, ka pašreizējā starptautisko tiesību attīstības stadijā valsts atbildība pret visu starptautisko kopienu ir iluzors tiesību institūts.